«Preses pīle» - šādi, kā vēsta portāls www.lsm.lv, veselības ministrs Guntis Belēvičs novērtēja iedzīvotāju stāstīto un mediju pārstāvju apkopoto informāciju par problēmām medicīniskās palīdzības saņemšanā. No vienas puses, amatpersonu un mediju komunikāciju var vērtēt kā žurnālistikas «iekšējo virtuvi», kas nebūtu publiski jāapspriež, tomēr, no otras puses, jāņem vērā, ka žurnālisti nevāc un neizklāsta informāciju sava prieka pēc, bet gan tādēļ, lai informētu iedzīvotājus, un tāpēc samezglotas valsts sektora pārstāvju un ceturtās varas attiecības tomēr ir visai sabiedrībai svarīga aktualitāte. Turklāt pēdējā laikā pārmetumi žurnālistiem par informācijas izklāstu tiek adresēti visai bieži - tādus izteikuši, piemēram, šobrīd finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas pastiprinātas uzmanības lokā nokļuvušā Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pārstāvji, norādot, ka publiski paustā informācija par dažiem negodprātīgiem darbiniekiem met ēnu uz visu VID, gan arī vēl daudzi citi.
Spēcīgā neapmierinātība, kas tiek veltīta žurnālistiem, nereti skaidrojama ar to, ka ietekmīgām valsts sektora amatpersonām grūti samierināties ar to, ka žurnālistu apkopotā, mediju izplatītā informācija dzīvo savu neatkarīgu dzīvi. Protams, nevar arī noliegt to, ka reizēm žurnālistiem adresētā kritika ir pamatota, jo kādam konkrētam žurnālistam vai arī kopumā medijam gadījies piemirst par labi zināmo darba principu, ko pirms 15 un vairāk gadiem mudināja apgūt jau žurnālistikas studiju pirmajā kursā, respektīvi, principu, ka problēmrakstā (vai analītiskā televīzijas un radio sižetā) vismaz triju viedokļu iekļaušana ir likums. Gadās, ka, šo principu aizmirstot, tiek atspoguļots tikai viens viedoklis, tā radot lasītājiem (TV skatītājiem, radio klausītājiem) mānīgu iespaidu, ka šis vienīgais viedoklis pretendē uz absolūto patiesību, lai gan tā, protams, nav.
Tomēr, parastam iedzīvotājam un privātajā sektorā strādājošam uzņēmējam ir tiesības izvēlēties, runāt ar medijiem vai nerunāt, un ir tiesības vērtēt žurnālistu darbu tā, kā pašam šķiet pareizi, turpretim ar valsts amatpersonām ir citādi, un negatīvā publicitāte būtu vērtējama ne tikai no skatpunkta «mediji kaut ko ne tā pavēstīja», bet arī rūpīgi analizējot gan savas atbildības lokā esošo nozaru darbu, gan prasmi komunikācijā. Diemžēl valsts amatpersonām gadās piemirst, ka algu viņi saņem no naudas, ko nodokļos samaksā visi nodokļu maksātāji, un tāpēc visiem nodokļu maksātājiem ir tiesības uzzināt, kas reāli notiek nozarēs, par kurām konkrētā amatpersona atbild.