Jaunas valdības (ne)veidošanas process ir kaitinošs ar savu vienlaicīgo loģiskumu (grūti koalīcijas partijām ko pārmest) un neloģiskumu.
Ja sāk ar Vienotību, nav pamata šo partiju kritizēt par spītīgu turēšanos pie Āboltiņas kandidatūras un māt ar galvu to partijas biedru virzienā, kuri šo personāžu neatbalsta. Partijas kandidātam nav obligāti jābauda 100% atbalsts paša organizācijā. Lai gan amerikāņu politisko partiju uzbūve un varas prakse ir atšķirīga no Latvijas modeļa, var tikai atgādināt, ka neba visi demokrāti iepriekšējā prezidenta vēlēšanu ciklā bija sajūsmā par Obamu (vai šobrīd par Klintoni), neba Romnijs bija nepārprotams visu republikāņu mīlulis utt. Īsi sakot, neko ačgārnu no procedūras viedokļa Vienotība nedara.
Tikpat loģiski no paša politiskā spēka viedokļa rīkojas «zaļie zemnieki», kuriem ir izdevīgi ļaut līdzšinējai vadošajai partijai saņemt smagu pliķi nepietiekama balsu skaita Āboltiņai veidolā. Turklāt - jo ilgāks ievelkas jaunas valdības veidošanas process, jo ar lielāku garšu ZZS var norādīt, līdz kādam līmenim Vienotība nolaidusies - pati gāž savu valdību, jaunu izveidot nespēj utt.
Viss - ja atceramies, ka politiskajos manevros nav jāvadās pēc, kā saka, ētikas grāmatām, - loģiski, tomēr kaut kas šo konstrukciju un tās publisko (no pašu politiķu puses) skaidrojumu dara maz ticamu. Atcerēsimies kaut regularitāti, ar kādu aizvadītajā gadā politiskajā planktonā tika runāts par Straujumas valdības krišanas neizbēgamību. Tātad dārgajiem politiskās domas gigantiem bija atliku likām, mēnešiem, laika nomodelēt rīcību gadījumam, ja valdība tiešām demisionē. Ja mēs ticam šobrīd politiķu paustajam, jāsaprot, ka nekas tāds nav noticis. Tādā gadījumā ir divi varianti. Vai nu politiķi ir vienkārši tukši runājuši par valdības krišanu, paši tam īsti neticot. Ļoti «konstruktīva» uzvedība. Politikas saturs Latvijā izrādās tāda kā kaitēšanās, mēles trīšana, bet ne reāla plānošana (tātad ko līdzīgu var prognozēt arī citās, ar valdības veidošanu nesaistītās situācijās). Vai arī iestrādes ir bijušas, bet kaut kas, tautas valodā izsakoties, sameties, mēģinot vienoties par jautājumiem, par kuriem politiķi atklāti nerunā un nerunās. Pārformulēšu: ja «dīls» būtu noticis, Āboltiņa šobrīd jau būtu vismaz pusceļā uz valdības reālu izveidi. Mani pat tik daudz neinteresē, tieši kurš ar ko nav «vienojies». Būtiskais ir tas, ka publiski piesauktās procedūras (valžu, frakciju sēdes utt.) ir miglas pūšana acīs, izšķirošas ir slēptās tēmas. Arī ļoti «iedvesmojoši».
Var jau būt, ka šādam aizdomīgumam nav pamata, tomēr arī tam ir savs loģisks pamats.