Pati vecmāmiņa Savina tek ņipra kā irbīte, dzīvi valodojot un klājot galdu, uz kura netrūkst ne pašas ceptas baltmaizes, ne divu veidu lauku siera un vaskaini dzeltena sviesta. Mudina nogaršot sārtos ābolus no jaunā ābeļdārza pirmās ražas. Grūti pateikt, ka pašai cepējai un stādītājai jau pieredzēti astoņi gadu desmiti, kā pati Savina smej - astoņpadsmit! Viņa nemaz nedrīkst kļūt veca, jo arvien blakus atrodas kāds, kuru vajag sasildīt, apmīļot, sarāt un iedrošināt. Kā tajā tālajā ziemā, kad ļauna slimība aiznesa vedeklu, atstājot bāreņos piecus mazuļus, no kuriem jaunākais vēl nebija pat divus gadus vecs. Un arī tagad vecmāmiņas ligzda nav tukša - te mājas atraduši Natālija un Albertiņš, pašas nu jau mirušā dēla bērni no sievietes, kura tos pametusi. Uz manu jautājumu, kur rodas spēks visu izdarīt, Savina pasmejas: «Kas tas ir - grūtums? Kad slīksti purvā, izplet rokas un peries uz priekšu, tad nenogrimsi.»
Bērnus nešķir
Vecā māja Pūramolā ir Savinas vīra sēta. Te viņa ieprecējās, vēl pavisam jauniņa būdama, pie kaimiņu puiša Alberta, deviņus gadus vecāka. Abi strādāja kolhozā, uzaudzināja trīs dēlus - Antonu, Pēteri un Arnoldu. Vecākais dēls Antons atveda mājās sievu Veltu, cits pēc cita sadzima bērni. Rāmā dzīve sagriezās mežonīgā virpulī 1995. gadā, kad vedekla, vēl pavisam jauna būdama, 33 gadu vecumā nomira no ļaundabīga audzēja. Bez mammas palika pieci bērni - Līgai toreiz bija 13 gadu, Santai desmit, Jānim seši, Sabīnītei trīs, pastarītim Jāzepiņam tikai gads un deviņi mēneši. Savina tad jau bija aizgājusi pensijā, bet par to, kur likt mazos, gan viņai neradušās ne mazākās šaubas. Un ne jau tāpēc vien, ka dzirdējusi, kā vedekla, būdama uz nāves gultas, teikusi lielākajām meitenēm: «Kad manis nebūs, turieties tikai pie Pūramolys babenis.»
«Vienalga es nebūtu bērnus nevienam atdevusi, ja arī viņa tā neteiktu. Man jau te apkārtējie ļaudis teica - traka un negudra savos gados, būtu padalījusi pa pasauli. Bet bērnus nedrīkst dalīt, tie nav nekāds priekšmets, ko var sadalīt. Kā var šķirt brāļus, māsas!» Savina noslauka asaras lakata stūrī.
Daudz jau pa šo laiku viņai sāpējusi sirds - gan par vīru, kas aizgājis mūžībā, atstājot Savinu ar mazbērnu pulku vienu pašu, gan par vecāko dēlu, kura dzīve pēc sievas nāves tā arī nav sakārtojusies, - saticis citu sievieti, kam pašai jau bijuši divi bērni, taču vairāk paticis alkohols. Puika Andrītis, Savinas mazdēla Jāņa vienaudzis, jau drīz vien Savinu sācis saukt par savu vecmāmiņu, un aprūpējamo bērnu pulciņam klāt nācis vēl sestais. Likteņa belzieni turpinājušies - nomiris Antons, pirms trim gadiem bez aprūpes palikuši arī viņa jaunajā kopdzīvē pasaulē nākušie bērni Natālija un Alberts, jo viņu mātei tie izrādījušies nevajadzīgi. Natiņai tad bija 11, Albertiņam - trīs gadi. Atkal Savinai nācās uzņemties rūpes un kļūt par mazu bērnu māmiņu.
Pati jaunākā ciemā
Savina atzīstas, ka pats lielākais izmisums laikam gan bijis tad, kad miris vīrs, jo zudis stiprais plecs: «Paliku kā irbe ar irbēniem. Bet domāju, katram savs sargeņģelis, nav ko raudāt, mirušos tāpat neuzcelsi. Jādzīvo, jākuļas, jāpeld uz priekšu, jādomā, kā bērnus uzaudzināt un izskolot.» Gados, kad daudzas sievietes domā vairāk par atpūtu, Savina izveidojusi zemnieku saimniecību, vairāku hektāru platībā iestādījusi ābeles, bumbieres, ogulājus, iegādājusies tehniku un lopus. Tagad saimniecībā ir trīs desmiti gaļas liellopu, zirgs, piecas cūkas, astoņas aitas, sešas slaucamas govis, kuras katru dienu tiek slauktas ar rokām. Tad nu ikreiz viņas kūtī saskrienot visas apkārtnes četrkājainie bomzīši - izrādās, ka arī kaķis jūt, kur tiek slaukta govs. «Te jau gandrīz nav kaimiņu, visi izmiruši. Gleizdovā mana tēva māja tukša, kaimiņos Drežderu māja tukša, Ontika - mana krustdēla māja tukša. Gleizdovā viens pats Obrumāns Onufrijs, tam jau 92 gadi klāt. Es gandrīz vai pati jaunākā te esmu,» teic Savina.
Par grūtumiem nerunā
Par bēdīgo Savina vairs negrib runāt, gluži kā tas kaķītis Kārļa Skalbes pasakā. Vecāmāte šķirsta fotogrāfiju albumus, kur acu priekšā zib dzīve - raiba un krāsaina. Pēc melnbaltajām bēru bildēm nāk gan mazbērnu pirmie septembri skolā, gan Pirmās Svētās Komūnijas brīži un citi svētki. Visur Savinas mazbērni glīti saposti, priecīgi un smaidīgi, nemaz neatšķiras no pārējiem. Tālāk nāk līksmās skolu un studiju gadu fotogrāfijas. «Bērniem es teicu - mācieties, mācieties, kamēr es dzīva un varu palīdzēt. Cik varēšu, atdošu pēdējo,» teic Savina. Tagad mazmeitas jau izstudējušas, mazdēli strādā, arī vecaimātei palīdz tikt galā ar saimniecību. Arī paši mazākie paaugušies - Natālija mācās jau 8. klasē, ņiprais Albertiņš iet Ilzeskalna pagasta bērnudārzā.
«Bērni negrib, lai par skumjo runāju. Kam tas visiem jāzina? Katram cilvēkam dzīvē var tikt doti divu veidu krusti - viens vieglāks no dzelzs, kuru var salocīt, iztaisnosi un tālāk iesi, otrs smagāks no cementa, ja kritīsi, sadrups mazos gabaliņos, un nāksies pa drupačām likt kopā. Tā es nesu to otro krustu un savu dzīvi kā mozaīku lieku pa daļiņām kopā. Viegli vai grūti, ir jādzīvo. Bērni manu mūžu darījuši priecīgāku, jo, ko tad es te vecumā viena pati kūkotu, tikai sūrotos un nāvi gaidītu. Paldies Dievam, tie pirmie bērni jau izvilkti, cik Dievs ļaus, tik arī šos pavilkšu,» saka Savina Gailume.