Pirms 74 gadiem šajā dienā noslēgtais Ribentropa-Molotova pakts pārdalīja nacistiskās Vācijas un PSRS ietekmes zonas Eiropā, nosakot ne tikai turpmāko Baltijas valstu likteni, bet mainot vēl vairāku valstu un tautu attīstības gaitu. Pakta slepenie papildprotokoli bruģēja ceļu abu noziedzīgo režīmu izraisītajam nežēlīgajam Otrajam pasaules karam.
Vienmēr esmu uzsvērusi, ka kopīga Eiropas vēstures izpratne ir nozīmīgs pamats, uz ko balstīt Eiropas nākotni, nepieļaujot iepriekšējo laika posmu traģēdijas. Mēs Latvijā padomju režīma patieso dabu skaidri apzināmies - to esam izjutuši caur ciešanām un asinīm, garajos okupācijas gadus dzīvojot oficiālo melu un baiļu atmosfērā. Tomēr Eiropā kopumā darbs pie vienotas vēstures izpratnes veidošanas ne tuvu nav galā. Strādājot Eiropas Parlamentā, ar to saskaros ikdienā - dalībvalstu deputāti atspoguļo dažkārt atšķirīgās Eiropas iedzīvotāju vēstures zināšanas un izpratni.
Lai panāktu pienācīgu padomju režīma starptautisko novērtējumu un nosodījumu, mēs kopā ar kolēģiem Mariannu Miko (Igaunija), Kristoferu Bīzliju (Lielbritānija), Zitu Gurmai (Ungārija) un Aleksandru Alvaro (Vācija) 2008. gadā sākām darbu pie rakstiskas deklarācijas par 23. augusta pasludināšanu par Eiropas staļinisma un nacisma upuru kopīgo piemiņas dienu.
Rakstiskās deklarācijas var ierosināt jebkurš deputāts, bet tikai neliela daļa no tām stājas spēkā, jo triju mēnešu laikā ir fiziski jāsavāc vairāk nekā puse deputātu parakstu, nepietiek ar vienkāršu nobalsošanu. Pirmos simt parakstus izdevās savākt viegli, jo lielākajai daļai Centrālās un Austrumeiropas kolēģu ir laba izpratne vēstures jautājumos. Taču bija jāpārliecina vismaz puse no 785 EP deputātiem. Mēs pieci regulāri tikāmies, pārrunājam panākto un vēl darāmo, lai sasniegtu nepieciešamo parakstu skaitu. Katrs novadījām daudzas jo daudzas vēstures «mācību stundas», lai personīgi pārliecinātu dažādu valstu deputātus parakstīt deklarāciju.
Pūliņi ar uzviju atmaksājās, jo izdevās savākt krietni vairāk nekā pusi deputātu parakstu - kopā 409. Saskaņā ar procedūru EP prezidents Hanss Gerts Peterings 2008. gada septembra plenārsēdē oficiāli informēja, ka deklarācija ir stājusies spēkā. Līdz ar to 23. augusts oficiāli tika pasludināts par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu. Vairākās dalībvalstīs tas tika pasludināts arī par nacionālu atceres dienu, piemēram, Baltijas valstīs, Bulgārijā, Slovēnijā, arī jaunākajā ES dalībvalstī - Horvātijā. Daudzās valstīs šī diena oficiāli tiek atzīmēta kā Eiropas atceres diena, piemēram, Polijā, Ungārijā, Zviedrijā.
Jāatzīmē, ka 23. augusta noteikšanu par starptautisku totalitārisma upuru piemiņas dienu atbalstīja arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Parlamentārā asambleja savā 2009. gada 3. jūlija Viļņas deklarācijā, kas nosodīja «totalitāro režīmu cildināšanu, ieskaitot publiskas demonstrācijas, kurās tiktu slavināta nacistiskā vai staļinistiskā pagātne». Lai kā Krievija centās novērst šīs deklarācijas pieņemšanu, tā tika pieņemta ar absolūtu balsu vairākumu (ar 201 no 213 balsīm). 23. augustu atzīmē arī ārpus Eiropas Savienības - Kanādā un Gruzijā. Katru gadu notiek arī īpaši Eiropas mēroga piemiņas pasākumi kādā konkrētā dalībvalstī - 2011. gadā Polijā, 2012. gadā Ungārijā. Šī gada 23. augustā tie notiek vairākās Lietuvas pilsētās, kas sakrīt arī ar Lietuvas prezidentūru ES Padomē
Mūsu rakstiskā deklarācija bija viens no stūrakmeņiem Eiropas Parlamenta rezolūcijas par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu tapšanā. Šī rezolūcija, kas tika pieņemta 2009. gada 2. aprīlī, oficiāli atzina vienlīdz noziedzīgo padomju un nacisma totalitāro režīmu dabu. Eiropas Parlaments arī uzsvēra, ka «ir jāatbalsta Eiropas nemierīgās pagātnes dokumentēšana un liecību vākšana, lai palielinātu Eiropas informētību par noziegumiem, kas pastrādāti totalitāro un nedemokrātisko režīmu laikā».
Tikpat nozīmīga cīņā par vienotu vēstures izpratni ir bijusi arī Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. oktobra rezolūcija par Ukrainā 1932.-1933. gadā mākslīgi izraisītā bada - golodomora - pieminēšanu. Visos minētajos dokumentos deputāti uzsver, ka ir ļoti svarīgi veicināt izpratni un zināšanas par abu - nacisma un totalitārā komunisma - režīmu noziegumiem.
Nozīmīgs solis vēstures izpratnes veidošanā bija vēsturnieka Edvīna Šnores filma Padomju stāsts (Soviet Story), kurai Eiropas Parlamenta finansējumu izdevās panākt kopā ar bijušo deputātu Ģirtu Valdi Kristovski. Pirmizrāde pārpildītā Eiropas Parlamenta zālē notika 2009. gada aprīlī, un kopš tā laika filma ir apceļojusi daudzas pasaules valstis un ieguvusi balvas respektablos kinoforumos gan Eiropā, gan ASV, būtiski mainot cilvēku izpratni par padomju režīmu un pagātnes patiesajiem notikumiem. Ietekmīgais britu žurnāls The Economist šo filmu nodēvēja par līdz šim spēcīgāko līdzekli cīņā pret pagātnes notikumu apslēpšanas mēģinājumiem.
Kopā ar kolēģiem sasniegtais rezultāts dod lielu gandarījumu: Eiropas Parlaments 23. augustu ar oficiālu piemiņas dienu uz laiku laikiem ir ierakstījis Eiropas kopējā vēstures atmiņā. Taču ar to vēstures skaidrošanas darbs nebūt nebeidzas. Daudziem joprojām nav saprotams, kā abu režīmu pastrādātās ļaundarības ir pielīdzināmas. Tad nākas skaidrot, ka vienu totalitāru režīmu nedrīkst uzskatīt par mazāk noziedzīgu tikai tāpēc vien, ka tas ir palīdzējis apturēt otru. Komunistiskā režīma noziegumi ir pelnījuši tikpat stingru starptautisko nosodījumu kā nacistiskais režīms.