Tradīcijas ir laba lieta, un uz tām balstās tautas un valstis. Taču ilgtspējīgas un plaukstošas ir tikai tās valstis un tautas, kuras spēj mainīties pašas un mainīt savas tradīcijas laikiem līdzi. Vai mēs Latvijā to spējam? Jauniešu dziesmu svētki un ne tikai tie vedina domāt, ka īsti ne.
Esam pieraduši pie tā, ka dziesmu svētki - kā mazie, tā lielie - notiek jūlijā. Mēs visi esam uzauguši ar stāstiem un skatiem par garajiem un grūtajiem mēģinājumiem uz spēku izsīkuma robežas saules piekarsētajās estrādēs un stadionos. Taču laiki mainās un arī tradīcijām būtu jāmainās līdzi.
Ja globālās sasilšanas vai kādu dabas untumu dēļ jūlijs Latvijā kļuvis par neciešami karstu mēnesi, tad īsti vietā ir izvērtēt, vai tradīcija, ka dziesmu un deju svētku pasākumiem jānotiek gada tveicīgākajā laikā un dienas karstākajā brīdī, nav pārskatāma par labu pašam svētku garam.
Kāda tad ir šo svētku būtība? Ka dejo un dzied liels un mazs, jauns un vecs, slimāks un veselāks. Ka esam kopā, jo dziesma un deja, mūsu tautas bagātība mūs vieno, nevis katra individuālās spējas izturēt karstumu un slodzi. Tas vienkārši nav tā vērts, ja dejot un dziedāt varēs vien tie, kam padusē ārsta izziņa par nevainojamu veselības stāvokli. Nav jau noslēpums, ka ar katru jaunu paaudzi Latvijas iedzīvotāju veselības stāvoklis pasliktinās.
Ikdienā dziedāšana korī vai dejošana deju kolektīvā nav tik smaga fiziska slodze, lai to liegtu darīt cilvēkiem ar minimālām veselības problēmām. Tas lielais pārbaudījums jau ir tikai reizi dažos gados lielajos svētkos. Šoreiz tā gadījās bērnu svētkos, bet tā un vēl ļaunāk var gadīties arī pieaugušo svētkos, jo dzied un dejo Latvijā taču līdz sirmam vecumam. Būtu netaisnīgi un nežēlīgi liegt arī gados vecākiem cilvēkiem dalību svētkos tāpēc vien, ka gribam turēties pie ieraduma rīkot svētkus karstākajā laikā.
Sabiedrības attieksme pret saviem bērniem jeb nākotni ir zināms lakmusa papīrs pašas sabiedrības un tautas briedumam. Par laimi, šoreiz beidzās bez traģiskām sekām. Svētku rīkotāju skaidrojumi, ka mobilo sakaru laikmetā 50 minūšu laikā nevar apziņot bērnu mītnes vietas un skolas, gan neliekas pārliecinoši, taču negribas arī mest viņu dārziņā tik smagu akmeni, kas sadragātu visu dziesmu un deju svētku kustībā iesaistīto pedagogu un administratoru daudzu gadu darbu.
Taču gan svētku procesā tieši iesaistītajiem, gan sabiedrībai kopumā būtu gana svētīgi izvērtēt savu pastīvo attieksmi pret tradīcijām, cenšoties tās vairāk pieskaņot mainīgajiem laikiem. Neatkarīgi no mūsu svētajām tradīcijām neatgriezeniski mainās ne vien tehnoloģijas, bet arī laika apstākļi.