Diemžēl vēl pirmdienas rītā dunavieši devās uz vietējiem kapiem, lai pēdējā gaitā pavadītu šejienieti elektriķi Žani Valpēteru, kas gāja bojā elektrības atjaunošanas darbos Līvānu novadā.
Kā pēckara gados
Es vēl pirms strāvas atjaunošanas apmeklēju kaimiņu, 78 gadus veco Antonu Guģi, kurš viens pats dzīvo pašā Dunavas pagasta nomalē, 16 km no centra. No lielā ceļa, kas ved gar Daugavu Ilūkstes virzienā, viņa mājas Kapiņus neredz. Arī piebraukt nav iespējams. Izkāpu no mašīnas un 200 metrus bridu cauri kupenām, kuras sniega smaguma dēļ traktoram nav izdevies nogrūst malā. Antona pagalmā priecīgs pretī traucās melnais suns Dingo. Pats Antons, kādreiz viens no labākajiem padomju saimniecības Dunava mehanizatoriem, rūpju pilns mēģināja pievienot mobilā telefona lādētāju mašīnas akumulatoram.
Elektrība šajā pusē ievilkta ap 1967. gadu, stāstīja Antons. «Kā pirms tam dzīvojām? Visi taču bija pieraduši. Netrūka nedz lampu, ne petrolejas. Man kāda mana vecuma kundze teica tā: «Anton, tu taču izturēji tos trakos pēckara gadus, tad jau arī tagad nekas tev nenotiks.»» Tolaik bijis ļoti smagi jāstrādā, lai izpildītu augstās mežizstrādes normas, un mežā bija nedroši iet istrebiķeļu un partizāņu cīņu dēļ.
Bargas ziemas esot bijušas 1946., 1947., 1951. un 1956. gadā. Astoņdesmitajos gados pavasara plūdos netālajās pļavās ledus nogāzis stabus, un piecās mājās neesot bijis elektrības trīs nedēļas. Tomēr tik lielu katastrofu kā šoreiz, kas atstājusi tik prāvu cilvēku skaitu bez gaismas - elektrība nebija aptuveni simts mājās no Dunavas centra Ilūkstes virzienā -, garajā mūžā Antons nav pieredzējis.
«Labi, ka esmu sagādājis maizīti un gaļu, arī kartupeļi ir pagrabā. Braucu četrus kilometrus uz Cukuriņu ciemu pēc piena, arī uz veikalu. Vismaz varēju tur ar citiem cilvēkiem satikties. Un kā tev patīk tas, ka mobilais telefons vairākas dienas vispār nestrādāja, arī torņiem nebija elektrības?»
Lej un lej soļarku
Allaž smaidīgo z/s Niedrupītes īpašnieku Juri Marcinkēviču elektrības krīze šķietami nebija nomocījusi. Viņa saimniecībā visi darbi turpinājās - ūdens sūkņi strādāja, darbojās mājas apkures katls. Prāvajam ganāmpulkam - ap 70 gaļas lopu un slaucamo govju - būtu grūti sanest ūdeni, ja nevarētu darbināt sūkni. 6,5 kilovatu dīzeļģeneratoru Marcinkēvičs rūcināja trīs stundas no rīta un tikpat arī vakarā. «Ko lai te saka par zaudējumiem... Lej un lej to soļarku iekšā. Vienā dienā nodedzinu degvielu par tādu pašu summu, ko par Latvenergo piegādāto elektrību notērētu desmit dienās,» nopūtās Juris. Viņa kundze Aelita Baltaruņķe piebilda: visa dzīve apstājas, ja nav iespējams darbināt ģeneratoru visu dienu. «Es kaut kā nesapratu to Grigali no LNT, kas, piesakot gaidāmo laiku ar atkusni un salu, pagājušās nedēļas beigās ironizēja, ka atkal būšot jautri.»
Gandrīz katru pavasari Niedrupīšu saimniecība Daugavas palos kļūst par salu, tālab vienmēr gatavībā ir Jura metāla motorlaiva un jaudīgais benzīna motors. Viņš palīdz arī citiem pārcelties uz lielo ceļu, kas ved uz Cukuriņu ciemu. «Vai tad tas ir kas negaidīts, ka ziemā ir sniegs un ledus? Varēja jau nu labāk sagatavoties - mēs taču redzējām, ka viņiem pat nav tehnikas, lai iebrauktu mežā,» par Latvenergo gatavību ārkārtas situācijai spriež Aelita. Juris tomēr atzīst, ka četrdesmit gados mežā nav pieredzēts tāds apledojums. «Tik daudz koku nolūzis. Galvenokārt tie ir pusmūža koki - egles, bērzi. Es iegāju mežā, lai nozāģētu nolīkušos zarus, un uzreiz līdz viduklim iegrimu sniegā,» saka Juris. Sliktākais esot tas, ka neviens nav zinājis, cik ilgi elektrokrīze turpināsies.
Tikai zaudējumi
Arī bioloģiskajā saimniecībā Ozolzīles vēl pirmdienas agrumā bija dzirdama pazīstamā ģeneratora dīkšana. Jau līdz rīta gaismai govis izslauktas, kūtsmēsli izmēsti. «Man ir pavisam neliela saimniecība, 14 hektāri, septiņas govis un divi teliņi. Labi, ka tagad jāslauc tikai trīs no govīm. Un tas šajās nedēļās nesa vienīgi zaudējumus. Nodotais piens izmaksāja mazāk kā ģeneratora degviela,» stāsta Ozolzīļu īpašniece Regīna Ruļuka. «Kā mūs tas viss ir ietekmēja? Datoru nelietoju. Strāva no ģeneratora nāca ar kritumiem, baidījos, ka var sabojāties. Mums patīk vakaros palasīt avīzes. Bet ko nozīmē visu laiku lasīt sveču gaismā!» Regīnas dzīvesbiedrs Alberts Vucēns piebilst, ka nepilnās divās nedēļās ģeneratorā ielieti ap simts litru benzīna.
Tie ciema iedzīvotāji, kas varēja atļauties, elektrokrīzei sākoties vai jau pirms tam, sapirka ģeneratorus. Viena kilovata ģenerators par 75 latiem spēja iedezināt blāvu spuldzīti, 500 latu vērtais piecu kilovatu ģenerators gan darbināja ne tikai sūkņus, bet arī ledusskapjus un televizorus.
Taču ģeneratotu krājumi tuvākajās pilsētās Jēkabpilī (ap 48 km no pagasta centra) un Daugavpilī (56 km) izbeidzās. Kāds no kaimiņiem pat braucis jaudīgajam ģeneratoram pakaļ uz Lietuvu, par to gan samaksājis par 200 latiem mazāk nekā Latvijā.
Bija pat interesanti
Vietējam Dunavas pamatskolas skolotājam, uzņēmējam un Jēkabpils novada deputātam Uldim Auzānam paveicās - viņa mājās pagasta centrā elektrības padeve tika atjaunota jau pirms vairākām dienām. «Sākumā tas bija interesanti, lai gan ilgi nevar pierast, ka nevar ieslēgt gaismu. Bija pat tā - ielieku maizes šķēles tosterī un gaidu, kad lēks ārā. Tas bija laiks, kad ierasto dirnēšanu pie televizora un datora nomainīja sarunas, galda spēles, ar sievu uzsitām durakus,» gan satriekts par kaimiņu zemnieku nelaimi, atcerējās Uldis.