Iespiesta starp stambuliešu pīpinošajiem auto, es jau laikus sūtīju draudzenēm ziņu, lai nāk no lidostas ēkas ārā, lai no taksistu piedāvājumiem aizvest viņas uz viesnīcu atkaujas kā lauvenes. Stambulas taksisti nekrāpjas, tikai... mazmazlietiņ izmanto ārzemnieku nezināšanu.
«Kas tās par puķītēm, ko stāda strādnieki? Nevar būt...» Tieši tā - stādot zemes virspusē atraitnītes un zem tām tulpes, pašvaldību darbinieki kilometriem garās dobēs sagatavo sabiedriskos apstādījumus nākamajam pavasarim. Pa ziemu Stambulā ziedēs atraitnītes, jo tās pārcieš pat -4 grādu aukstumu. Pavasarim stāda tulpes. Vēl joprojām pilsētā zied rozes un pelargonijas. Oleandri diemžēl nesen noziedējuši.
Kad atbraucējas priecīgi čalo, runājam par visu, kas Latvijā noticis, un mēs gan apraudamies, gan mūsos uzsitas bezspēcīgas dusmas. Par Brāļa aiziešanu raudam. Par krājkasīti-banku nezinām pat ko teikt. Kāpēc tas notiek Latvijā? Kurš to var pateikt? Pasaule ir maza, maza, visu, kas notiek Latvijā, uzzinu ar stundas nobīdi. Turcijā tik sistemātiska kāpšana uz grābekļiem tagad nebūtu iespējama, pirms gadiem divdesmit - tad gan, man pasprūk, toreiz visus shēmotājus sodīja, sasēdināja cietumā, atņemot viņu radiem un sievām norakstītos īpašumus un jahtas.
Kā tūristu gide arī es plātos ar rokām un vēstu, sak, paskatieties pa labi, te ir Marmora jūra, paskatieties pa kreisi, šīs divas ēkas, kaut tika celtas kā izaicinājums mākoņiem, visās avīzēs tiek kritizētas, jo, izrādās, kaut atrodas vismaz desmit kilometrus tālu, jaunceltņu pīķi izslejas skābbarībastornīgi, neiederas Stambulas ainavā, izjauc skaisto senās Konstantinopoles kopskatu uz Svētās Sofijas katedrāli un Zilo mošeju.
Braucot tālāk no lidostas gar Marmora jūras krastu uz darbīgo Stambulas Taksima rajonu, kur draudzenēm rezervēju viesnīciņu (lēti un labi, ar skatu uz Āziju), rādu vienu no zivju tirgiem, ierīkoto pastaigu ceļu, kas ir kilometriem garš. Pilsētnieki sēž zālītē, pikniko, izturīgākie darbojas uz trenažieriem, kas izveidoti, lai cilvēki darbotos pa pāriem, kopā. Uz trenažieriem veiktās kustības izskatās jancīgas, pašiem pedāļu/stangu cilātājiem ir interesanti un smieklīgi. Viss par velti, es saku, jo tā ir taisnība.
«...tikai siers peļu slazdā ir par velti,» skeptiski nosaka draudzenes. «Patiešām par velti? Un nesalauž tās uzpariktes? Kāda te noziedzība, liela, ja?»
Tā ir jūrai atkarota platība, uz kuras tika uzcelts sešjoslu ceļš (Kennedy Caddesi) un pirms piecpadsmit gadiem tika ierīkota arī pastaigu iela gar jūras malu, bet, salīdzinot ar kriminogēno situāciju starp megapolēm, Stambula ir pēdējā vietā, es skaidroju.
«...tev ir rozā brilles! Tāpēc tu tik jūsmīgi vēl te stāsti! Padzīvo ilgāk, tad redzēsi patiesību skaidrā gaismā...»
Protams, ka ir lietas, kuras mani sadusmo, kuras nepatīkami izbrīna vai kas šķiet salīdzināšanas vērtas Rīgai par labu, bet sen zināms, ka salīdzināšana pie laba neved, es taisnojos draudzenēm. Tomēr viņas mani vēlējās testēt. Ar jūsmīgajiem stāstiem par ekonomiski attīstīto valsti esmu sašķobījusi viņu aizspriedumu un pieņēmumu smilšu torni par Turciju kā nomadu cilšu pārvaldītu zemi. Lai nosaucu trīs lietas, kas duras acīs, tad viņas ticēs, ka redzu skaidru bildi.
«Rīgā ir ļoti laipni, inteliģenti autovadītāji,» es sāku. Ciemojoties Stambulā, mana meita vēlējās vizināties ar velosipēdu, teicu, ka tas ir bīstami, nobrauks kā cāli, viņa neticēja. Bet, kad ieraudzīja, kā stambulieši brauc, saprata, ka tikai puišeļi slēgtos pagalmos var vizināties un dižoties ar senču pirktajiem braucamajiem.
Draudzenes spurdz. Tiešām tā ir? Un vēl? Ja teikt, tad visu uzreiz un tikai vienreiz: mani kaitina Stambulas gājēju ietves - ja ceļus, ielu pārvadus, tuneļus un tiltus a la Rīgas Zelta tilts turki atjauno un ceļ kā apsēsti katrā kalnu pārejā, tad Stambulā gājējiem jāklumburē pa nelīdzeniem trotuāriem, kuriem pa vidu uzstādīti apgaismojuma stabi, soliņi, autobusa pieturas, atkritumu tvertnes un reklāmplanšetes; mani tracina, ka pilsētā ir tik daudz klejojošu suņu - neizsakāmi mirdzošām, gaidošām, lielām, lūdzošām acīm pēc skata labsirdīgie dažādu lielumu sunīši tek pa Stambulu, diņģē ēdamo. Ievilktiem vēderiem, ribaini, viņi skatās gājējiem acīs un cer uz žēlastību. Mani sāpina, ja redzu, ka kebabnīcu saimnieki padzen kucītes, kam lieli zīdali, nevis atmetot kaut vai neapēsto, bet aiztriecot.
Es varu tikai vēstīt, ko redzu. Kalifs Haruns al Rašids vienā no pasakām uz aicinājumu klausīties atbildēja: «...es klausīšos savām ausīm un skatīšos savām acīm, un tevis stāstīto jutīšu ar sirdi.» Kā manis stāstīto sapratīs, tā jau ir klausītāju problēma.