Tasei kafijas 200 l ūdens
Kafija vienreizlietojamajā krūzītē daudziem skrienošiem ļaudīm ir ikdiena. Lai tiktu pie kafijas, cik saiet vienā 300 gramu plastmasas tasītē, nepieciešams aptuveni 140 litru ūdens, kam jāpieskaita aptuveni 60 litru, kas tiek patērēti pašas krūzes saražošanai. Ja pieņemam, ka cilvēka mērķis ir padzerties kafiju, tad šo mērķi iespējams sasniegt, ietaupot tos 60 krūzītes litrus. Citreiz arī man sanāk vienlaikus skriet un dzert kafiju, taču reiz veicu kādu revolucionāru atklājumu - ja izmanto daudzkārt lietojamu termokrūzi, kuru ir iespējams aizvērt, trešdaļa kafijas neizlīst uz cimdiem. Tas bija iemesls, kāpēc nolēmu atturēties no tām muļķīgajām vienreizlietojamām krūzītēm. Protams, ne vienmēr sanāk staipīt līdzi termokrūzi, bet - būsim atklāti - to, ka katru rītu pa ceļam uz darbu kioskā nopērc kafiju, ir iespējams paredzēt. Un līdz ar to - arī novērst.
Ja varam atteikties no plastmasas krūzītēm vai pudelēm, sevišķi neietekmējot paši savu labsajūtu, tad ar ēdienu ir citādi. Un ūdens patēriņa kontekstā tas ir ļoti būtiski, jo apmēram 80 % dzeramā ūdens pasaulē tiek patērēti tieši lauksaimniecībā. Un diemžēl arī pusdienu šķīvī ar aci nevar ieraudzīt, cik ūdens bijis nepieciešams maltītes pagatavošanai. Lai saražotu 1 kg liellopa gaļas, nepieciešams 15 000-20 000 l ūdens, litrs piena nozīmē, ka patērēts ap 1000 l ūdens. Šie skaitļi var šķist pārsteidzoši, bet tā sanāk, ja skaitām kopā visu produkta dzīves ciklu, sākot no dzīvnieku barības audzēšanas un beidzot ar produkta izplatīšanu. Dzīvnieku izcelsmes produktiem, protams, sanāk iztērēt vairāk ūdens. Mieru tikai mieru - autore nav no tiem, kas, kreklu uz krūtīm plēsdama, iestāsies par veģetārismu. Autore pati ēd gaļu. Tomēr ar visu to ir iespējams ietaupīt ūdeni. Pirmkārt, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija aprēķinājusi, ka viena trešdaļa visas saražotās pārtikas netiek apēsta. Tas nozīmē, ka pat īsti nav jāsamazina savs pārtikas patēriņš, lai ietaupītu resursus. Pietiek ar saprātīgu plānošanu. Var, piemēram, neapēsto pārtiku nevis izmest atkritumos, bet gan likt saldētavā un celt galdā citureiz.
Eksportē pārtikas veidā
Otrkārt, ir iespējams neatteikties no gaļas, bet tomēr atteikties (šis fenomens pazīstams arī kā Šrēdingera atteikšanās). Katru reizi, kad grasies iegādāties gaļas ēdienu, jāpajautā sev, vai tiešām šodien gribi gaļu. Ja gribi - uz priekšu. Bet, ja vienu dienu vari iztikt, tad iztiec. Starp citu, ar jautājuma «Vai tiešām to šodien gribu?» metodi raksta autore apmēram pirms 13 gadiem atmeta saldumu lietošanu, neko sev pat īsti neaizliedzot.
Arī tad, kad izēdam tukšu šķīvi un uzturā lietojam tikai augu valsts produktus, vēl aizvien ir iespējams to darīt atbildīgāk vai mazāk atbildīgi. Ir būtiski, vai dārzeņi ražoti valstī, kurā ūdens ir gana. It kā šķistu loģiski - jo sausāka valsts, jo mazāk eksportē pārtiku. Bet tā nebūt nav. Piemēram, Eiropas Savienības tirgū visvairāk lauksaimniecības produktu eksportē Spānija, kurai jau tā pašai ir problēmas ar ūdens apgādi. Gada laikā katrs spānis līdz ar pārtiku uz citām Eiropas valstīm eksportē 55 kubikmetrus ūdens. Starp lielākajām virtuālā ūdens saņēmējām ir, piemēram, Vācija un Lielbritānija, kas drīzāk var sūdzēties par nokrišņiem diendienā, nevis sausumu. Tas jāpatur prātā, ja ir jāizvēlas, piemēram, starp sausās Spānijas un gana slapjās Nīderlandes tomātiem.
Rozes «izdzer» ezeru
Līdzīgi ir ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē - nebūt ne tie mitrākie reģioni milzīgu ūdens daudzumu eksportē līdz ar pārtiku un citām precēm. Šobrīd Naivašas ezers Kenijā apņēmīgi iet pa skuju taku, un drīz tur vairs nebūs ezera, bet gan notekūdeņu dīķis. Vai mazliet neatgādina gadījuma ar Arāla jūru, kas izžuva, jo tika nolemts, ka labāk ūdeni patērēt kokvilnas ražošanai? Kas tad īsti notiek Naivašas ezerā? Galantie Eiropas kungi dāmām grib dāvināt rozes. Tas ir skaisti, ja neņem vērā to, ka trešā daļa visu griezto ziedu, kas tiek nopirkti Eiropā, nāk tieši no Kenijas - valsts, kur ūdens ir gana vērtīga prece. Kokvilnas ražošana un Arāla jūras nobeigšana pat kaut kādā ziņā šķiet sakarīgāka, jo kokvilnas apģērbu drīzāk var uzskatīt par nepieciešamību nekā skaistu rožu pušķi. Kaut kā šķiet nepareizi, ka izmantojam sausas attīstības valsts ūdens resursus, lai aizpildītu savu Maslova piramīdas spicīti...