Pavēršot skatu plašāk un gūstot iespējas uz notikumiem Latvijā un Baltijā kopumā paraudzīties no cita skatu punkta, daudz kas kļūst skaidrāks un saprotamāks. Pretvalstiskā referenduma organizēšana par otru valsts valodu Latvijā, mēģinājumi sarīkot nobalsošanu nepilsoņu jautājumā tad nešķiet ierobežoti, lokāli pasākumi. Kaut vai esot Ukrainas rietumos un Kijevā, kur neviens vien ukrainis atzinīgi noteica - jūs esat malači, ka valodu nosargājāt!
Nav šaubu, ka šāda pati kustība Ukrainā, kur krievu valoda jau ieguvusi reģionālās valodas statusu vairākos šīs valsts apgabalos, tiek vadīta no bijušā centra Maskavā. Lai gan mērogu ziņā Baltijas valstis un Ukraina, arī politiskā statusa ziņā, ir krietni atšķirīgas, Kremļa politikā pret bijušajām pakļautajām valstīm ir daudz līdzīgā.
Viena no galvenajām cīņas vietām pret baltiešiem un ukraiņiem norisinās vēstures laukā - cenšoties uzspiest savu skatījumu minētajām valstīm. Ukrainas gadījumā situācija ir klaji agresīva, jo, sākot no Krievijas prezidenta līdz dažāda līmeņa vēsturniekiem, žurnālistiem un politiķiem, tiek pausts, ka ukraiņu tauta nemaz nepastāv. Tiek nepārprotami norādīts, ka arī tāda valsts kā Ukraina par valsti nemaz nav uzskatāma. Baltijas gadījumā ir savādāk - latviešu, lietuviešu, igauņu nāciju pastāvēšanu neviens nenoliedz, nākas pieciest - taču ES un NATO dalībnieki, tomēr atkal tie paši «vēsturnieki» atgādina, cik pretvalstiska bijusi šo triju neatkarīgo valstu nodibināšanās, atkrītot no Krievijas impērijas.
Līdzīga ir arī Kremļa attieksme pret ukraiņu nacionālajiem cīnītājiem un arī baltiešiem, kas Otrajā pasaules karā nav bijuši Sarkanās armijas pusē. Šķiet, vismaz tik ilgi, kamēr Krievijā pie varas būs Putina režīms, kaut cik objektīvu skatu uz šiem 70 gadus senajiem notikumiem no šīs valsts pārstāvju vairākuma nesagaidīt. Vērotāju no malas gan nevajadzēs pārliecināt, par ko lielās vērienīgās kaujās ar PSRS čekistu un NKVD spēkiem cīnījās ukraiņu sacelšanās armijas (UPA) karavīri. Tā bija neatkarīga Ukraina, un tāpēc viņu paveikto godina visā Rietumukrainā. Savādāka aina ir lielā mērā pārkrievotajos valsts austrumu un dienvidu apgabalos, kur netrūkst arī padomju gados iebraukušo cilvēku - galvenokārt no Krievijas.
Viņi arī ir Maskavas lielākā cerība - mentālā tuvība ar Krieviju tur tiek nostiprināta ar Krievijas informatīvās telpas uzmācīgu ideoloģisku spiedienu, kas ir pretējs nacionāli domājoša un patriotiski noskaņota ukraiņa interesēm. Šī propaganda cenšas iegalvot, ka pat golodomors nav īpaši liels noziegums, bet UPA karavīri bijuši noziedznieki un fašisti. Līdzīgais ar kaimiņos esošo Ukrainu palīdz izvērtēt dažādas norises arī pie mums Baltijā un mudina vairāk pievērsties šīs valsts šodienai un vēsturei.