Lai arī runā, ka kaķi nomierina, Rīgas domes pēdējais jaunieguvums - pa pilsētas mēra galdu staigājošās minkas - Nilam Ušakovam acīmredzot par labu nav nācis. Sadusmots, ka nacionāļi neatvēlēja valsts naudu parakstu vākšanai par krievu kā otru valsts valodu, Rīgas mērs ņēmis un aizgājis parakstīties pats. No vienas puses, varētu teikt - nu un. Maz kurš tic, ka referendumā šāds Satversmes labojums ies cauri. Taču, no otras puses, - der atzīmēt, ka Ušakovs nav nekāds parasts krievs - viņš pēdējo gadu laikā ir kļuvis par Latvijas krievu kulta objektu, un šis paraksts signalizē vairākas bīstamības.
Oficiālā Ušakova versija skan šādi - viņš personīgi un viņa partija neatbalstot oficiālas valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, taču parakstu licis, lai tādā veidā būtu kopā ar saviem tautiešiem. Reālā versija gan izskatās mazliet citāda - sapratis, ka būt labajam krievam neatmaksājas, jo valdība Saskaņas centram gājusi secen, viņš izlēmis iet uz pretējo pusi, proti, sekot nacionālboļševika Vladimira Lindermana daudz radikālākajam ceļam, kura vadītā biedrība Dzimtā valoda tieši sāka šo kampaņu. Zīmīgi, ka vēl pirms dažām dienām Lindermans sūdzējās, ka parakstu vākšana diez ko raiti neejot, jo to, lūk, neatbalstot Ušakovs. Tagad, lai kā savu lēmumu argumentāciju staipītu Rīgas mērs, viņš devis skaidru signālu - dariet, kā es. Turklāt, ņemot vērā, ka referenduma jautājums ir nevis par kaķiem, bet par katras nācijas vienu no bastioniem - valodu -, var teikt, ka Ušakovs izvedis savus tautiešus uz nacionālās kara takas. Tieši viņš, kurš vēl pavisam nesen skaisti runāja, ka neļaus sakauties krieviem ar latviešiem.
Saskaņas centram ne reizi vien pārmesta dubultā seja un koķetēšana te ar vieniem, te ar otriem. Arī šoreiz Ušakovs savu paraksta argumentācijas pavadvēstuli patriotiski noslēdz ar vārdiem, ka aicinās 18. novembrī krievus krastmalā dziedāt Latvijas himnu.
Taču jāatzīst, ka šī spēlīte ir beigusies. Ir pienācis laiks Saskaņas centram skaidri pateikt, vai viņi aizstāv progresīvu krievu kopienas integrēšanos atjaunotās Latvijas vidē, kas nozīmē gan latviešu valodās kā vienīgās valsts valodas respektēšanu, gan savas apvienības rindu patīrīšanu no Padomju Latvijas cienītājiem, gan sava veida distancēšanos no Krievijas. Vai otrs variants - viņi uzstāj uz krievu kopienas nacionālistiskiem sentimentiem un iet ar šādu karogu.
Laipotājus nevajag ne valdībā, ne sabiedrībā, un galu galā laipošana nekad nav atmaksājusies, un, visticamāk, ar šo manevru Ušakovs nevis stiprinās Saskaņas centra krievu elektorātu, bet gan tieši pretēji - paretinās. Jo laipotājus jau nemīl neviens - ne krievi, ne latvieši -, un nepalīdzēs pat kaķi.