Žēl, ka šo būtisko atšķirību ignorē, pieņemot valsts budžetu neatgriezeniski ietekmējošus lēmumus. Šobrīd Valsts kasē ir daudz naudas, nodokļus iekasē labāk, nekā plānots, kamēr bezdarbnieku pabalstiem tērē mazāk. Tas nozīmē, ka valsts varētu palīdzēt daļai iedzīvotāju saistībā ar pārtikas cenu kāpumu un vēl gaidāmo apkures dārdzības pieaugumu. Pēkšņais inflācijas lēciens ir īsta nelaime cilvēkiem ar nelieliem ienākumiem, un, ja cilvēks nokļuvis nelaimē, valstij jāpalīdz, tas ir pašsaprotami. Izdevumu palielināšana jau pēc valsts budžeta apstiprināšanas nav laba prakse, taču vienreizēju pabalstu piešķiršana jeb varbūt drīzāk papildu līdzekļu piešķiršana pašvaldībām šādas palīdzības sniegšanai, kas neradītu ilglaicīgas saistības budžetam, nebūtu riskantākais solis priekšvēlēšanu periodā. Taču pensiju indeksācija šobrīd tik maz palīdzētu grūtībās nonākušajiem, vienlaikus nodarot tik lielu kaitējumu izaugsmei nākotnē tieši ilglaicīgo saistību aspekta dēļ, ka to var nosaukt par ekonomisku vandalismu. Pensiju indeksācija šobrīd nekļūdīgi nozīmē mazākas pensijas nebūt ne tālā nākotnē, jo sociālās apdrošināšanas sistēma nepastāv no ekonomikas nošķirtā realitātē.
Kāpēc tik skarbi? Sociālais budžets arī bez iespējamās indeksācijas ir ar lielu deficītu, pat par spīti tam, ka to pildošais obligātais sociālās apdrošināšanas maksājums ir apmērā, kas būtiski kavē ekonomikas izaugsmi. Tas ir viens no galvenajiem investīcijas kavējošajiem faktoriem, tas arī veicina ēnu ekonomiku, kas tādējādi rada dažādus attīstību bremzējošus konkurences un ekonomisko stimulu izkropļojumus. Šis maksājums samazina algas daļu, ko darbinieki saņem uz rokas, vienlaikus neradot viņiem pārliecību par sociālo drošību vecumdienās, pirmām kārtām demogrāfijas tendenču dēļ.
Straujais algu, kā arī strādājošo skaita kāpums treknajos gados ļāva strauji paaugstināt pensijas, kas, pievienojoties ES, bija vidēji 70 latu, bet tagad ir 2,5 reizes lielākas. Pieaugums reālā izteiksmē nav liels, jo cenas vidēji pieaugušas par 55%, bet arī cienījams. Būtiska nabadzības riska samazināšana vecumdienās un pensiju nesamazināšana krīzes laikā bija liels panākums, taču tam bijusi augsta cena, tai skaitā jau tā augsto sociālo maksājumu paaugstināšana 2011. gada budžetā, krasa naudas samazināšana citām, ar attīstību saistītajām budžeta pozīcijām. Par spīti kopumā labai attīstībai iepriekšējā desmitgadē, Latvija no ekonomiskā viedokļa šobrīd nav ļoti izdevīga dzīvesvieta, ko apliecina emigrācija. Līdz ar to rodas risks, ka iekļūsim demogrāfiski fiskālā lejupejošā spirālē - emigrācija samazina strādājošo skaitu, palielina no sociālā budžeta atkarīgo cilvēku proporciju iedzīvotāju kopumā, padziļinot pensiju un pabalstu saņēmēju nabadzību, un mudina viņus vēl izmisīgāk turēties pie mazumiņa, kas apvienojumā ar viņu pieaugošo politisko ietekmi savukārt noved pie tā, ka nodokļu režīms, salīdzinot ar citām valstīm, kļūst vēl nelabvēlīgāks. Tas vēl vairāk bremzē izaugsmi, veicina emigrāciju.
Diemžēl nevaram būt pārliecināti, ka jau neesam šķērsojuši neredzamo līniju, aiz kuras iepriekš aprakstītais burvju loks kļūst grūti pārraujams. Tas ir netaisnīgi pret mums kā nāciju, taču pasaule nekad nav bijusi taisnīga. Ekonomika šobrīd attīstās labvēlīgi, pateicoties gan dažiem tālredzīgiem politiskiem lēmumiem, gan privātā sektora vitalitātei, gan veiksmei augošas pasaules ekonomikas un jo īpaši mūsu eksportētājiem svarīgāko tirgu izskatā. Taču nevaram būt droši, ka ārējie apstākļi arī turpmāk būs tikpat labvēlīgi (gandrīz noteikti ne) un kā turpmākajos gados attīstīsies komplicētās mijiedarbības starp sociāli ekonomiskajiem procesiem. To nevar paredzēt. Tāpēc budžeta politikai jābūt humānai, taču arī elastīgai, spējīgai pielāgoties mainīgajiem apstākļiem.