Laikam interneta ziņu portālu komentāros tas izskan visbiežāk - frāze, ka «savienības» jau neatšķiras. Atšķirība esot tikai tajā, uz kuru debespusi doties - Rietumiem vai Austrumiem, Briseli vai Maskavu. Vēl viena atšķirība esot tajā, ka padomijas laikā Latvija plaukusi un zēlusi, turpretī tagad ir izlaupīta un atstāta nabaga radinieces lomā. Populārs arī viedoklis, ka principā jau neesot būtiskas atšķirības, kur saskaņot un parakstīt dokumentus - Maskavā vai Briselē. 2011. gadā uzsākot pētījumu Ārpolitikas mīti Latvijā: ES un Krievija, vadoties pēc laikrakstu kontentanalīzes, tika secināts - informācijas telpā pastāv konstanti stereotipos balstīti viedokļi gan par ES, gan arī par PSRS, - jau atkal iezīmējās informācijas telpas sašķeltība - latviešu un krievu. Šajās informācijas telpās dzīvo un tiek atražoti mīti, kas, lai arī līdzīgi pēc izcelsmes, tomēr ir atšķirīgi pēc sava satura un rašanās priekšnosacījumiem, jo personām, kas ir šo mītu nesēji, ir atšķirīga kā vēsturiskā, tā arī personiskā kultūratmiņa.
Šī paša pētījuma ietvaros tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktā aptauja atklāja satraucošus faktus par Latvijas sabiedrības noskaņojumu. Piemēram, 32% respondentu uzskata, ka Latvijas iedzīvotājiem klātos labāk, ja valsts būtu NVS, nevis ES sastāvā. Šajā gadījumā ar NVS iedzīvotāju skatījumā tiek saprasta nevis alternatīva ES, bet gan savdabīga, mītiska atgriešanās Padomju Savienībā. Kā savos komentāros bieži raksta interneta ziņu lapu lasītāji, PSRS periods bija laiks, kad «visiem bija darbs un algas tādas, ka varēja izdzīvot, desas nebija dabūjamas, toties bija garšīgākas; lielākā daļa preču bija deficīts - toties nopērkamas". Liekas, ka ar cilvēkiem, kas nāk klajā ar šādām un līdzīgām atziņām, viņu atmiņa ir izspēlējusi ļaunu joku, atceroties tikai atsevišķas pozitīvā paliekas un retušējot totalitārās iekārtas spaidus. Īpašu uzmanību jau minētajā aptaujā vēlos pievērst to respondentu atbildēm, kuru sarunvaloda mājās ir krievu. Vairāk kā 80% ne vien uzskata, ka Latvijas ekonomikas vienīgais glābiņš ir cieša sadarbība ar Krieviju, bet arī ka 1940. gadā liela daļa iedzīvotāju atbalstīja Latvijas pievienošanu PSRS. Jāsaprot, ka šāds krievu sabiedrības daļas viedoklis nav veidojies tukšā telpā, bet skaidrojams ar aizvien pieaugošāku informācijas plūsmu no Krievijas. Politologs Andis Kudors pētījumā «Latvija un ASV: jauna nodaļa partnerībā» norāda, ka no visas televīzijas skatītāju auditorijas 22% skatītāju izvēlas Krievijas televīzijas kanālus, kuru 93% satura ir Krievijā veidoti TV raidījumi, filmas un seriāli, kas rada iespaidu par Krieviju kā veiksmīgi funkcionējošu valsti, kur valda pārticība un vienīgā rūpe ir augstais noziedzības līmenis. Tāpat no Krievijas masu mediju puses tiek piedāvāts idealizēts stāsts par Latvijas agrāko ievērojamo lomu Padomju Savienības sastāvā un, no otras puses, tai pretstatīta Latvijas pašreizējā it kā nelielā loma ES ietvaros, tā pašos pamatos ietverot PSRS laika idealizēšanu.
Šāds mitoloģizēts agrākās PSRS atainojums pats par sevi apdraudējumu Latvijas valstij nerada, tomēr, ja tas tiek pielietots salīdzinājumā ar mūsdienu norisēm un lietots, lai pamatotu noteiktu valsts politiku, tad tajā jau ir saredzami politiskā mīta elementi. Tieši mīts par PSRS kā «labajiem laikiem» kalpo par vienu no pamatiem, lai apšaubītu lēmumus, kas kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas līdz mūsdienām tikuši pieņemti Latvijas iekšējās un ārējās politikas attīstības jautājumos. Mīti Latvijā ir labi nostiprinājušies, it īpaši ekonomiskās krīzes laikā, kas tiem ir auglīga augsne, jo tie palīdz skaidrot un atrast vainīgo. Tomēr jārunā par mītiem, kas atspoguļo PSRS periodu pozitīvā gaismā un palīdz Krievijai Latvijā realizēt savu stratēģisko ietekmi, kas izpaužas maigās varas un tautiešu politikas realizācijā. Rezultātā lielā daļā Latvijas sabiedrības nostiprinājies uzskats, ka Krievija ir veiksmīga valsts, kaut vai tā iemesla dēļ, ka to vada viens līderis ar plašām pilnvarām - kā saimnieks savā zemē. Iedzīvotāju uzskatu, ka arī Latvijā būtu nepieciešams viens līderis ar plašām pilnvarām kā alternatīva parlamentārai demokrātijai, apliecina arī pētījuma Ārpolitikas mīti Latvijā: ES un Krievija gaitā veiktā sabiedriskās domas aptauja, kur 52% aptaujāto piekrita šim apgalvojumam. Tomēr iepretī Krievijas lomai Latvijā un totalitārisma traumām, kas rezultējušās nostalģismā pēc PSRS, Latvija jau astoņus gadus ir ES dalībvalsts. Neraugoties uz to, lielā daļā iedzīvotāju dominē eiroskepticisms. Jājautā, kāpēc visā šajā laika periodā, kopš Latvija saņem ievērojamu ES finansiālo atbalstu, tā arī nav izdevies panākt, ka cilvēki Latvijā sevi uztvertu kā vienotās Eiropas sastāvdaļu? Liela daļa vainas ir jāuzņemas politiķiem, kas joprojām daļu savas neizdarības noveļ uz «Briseles birokrātiem», «Briseles spiedienu» vai ko citu. Tāpat iedzīvotājiem Latvijā ir pieejams ļoti niecīgs skaidri saprotamas informācijas klāsts kā par procesiem ES kopumā, tā arī par Latvijas vietu un lomu tajā. Jācer, ka šādu negatīvu un dažiem varbūt pārsteidzošu faktu atklāšana beidzot atmodinās to politiķu un viedokļu līderu daļu, kuriem tiešā veidā būtu jādomā, kā veicināt Latvijas eirointegrāciju, un ļaus viņiem ieraudzīt, ka daudzu Latvijā dzīvojošu cilvēku sirdis un prāti jau ir prom no idejas par vienotu Eiropu. Šeit vietā vēlreiz uzsvērt - valsts varai jāapzinās, ka šobrīd Latvijā notiek vērtību maiņa, un Krievija savas vērtības jau aktīvi piedāvā visā bijušajā Padomju telpā, kamēr ES vēl aizvien ir kopējas eiropeiskas identitātes meklējumos.