Runājot par partneru izkārtojumu koalīcijā - nav jau daudz alternatīvu. Valdības veidošanas procesā novērotie manevri - «nacionāļu» draudzības apliecinājumi Latvijas Reģionu apvienībai (LRA), «zaļo zemnieku» kaitēšanās ar Sudrabas komandu - izrietēja ne tik daudz no manevros iesaistīto patiesas ideoloģiskās tuvības, cik no vēlmes pabojāt nervus partneriem. Grūti arī iedomāties, ka LRA un No sirds Latvijai, dūšīgi sarunājuši negantas lietas par 2015. gada budžetu, vēlēsies šādā rāmī strādāt. Līdz ar to teorētiski, ja nu tomēr kādam tik ļoti gribēsies izlocīt kaulus, runa varētu būt par gada nogali, kad jaunā konstrukcija var atvēzēties, veidojot 2016. gada budžeta projektu. Tomēr arī šāda situācija ir iespējama vien tad, ja kādam no pašreizējās koalīcijas dalībniekiem reitings nobrūk tik smagi, ka izlikties, ka nekas nav noticis un var tik pukšķināt uz priekšu, kļūst neiespējami.
Spēku samēra maiņas koalīcijā, nemainoties tās sastāvam, tiek saistītas ar Vienotības tālāku novājināšanos (piemēram, sarūkošu frakciju). Tomēr, lai cik sarežģītas attiecības būtu starp partijas priekšsēdētāju un t. s. iekšējo opozīciju, pēdējo ierobežo jaunas politiskās mājvietas alternatīvu trūkums. Vienotības liberāļu spārnam, iespējams, mentāli tuvās Reformu partijas vairs nav, savukārt, vai šī grupa varētu būt tik drosmīga, lai pievienotos ārpus parlamenta palikušajai partijai Latvijas attīstībai, mazliet jāšaubās.
Ministru personību aspektā, ja neskaita neprognozējamus atgadījumus (problēmas ar veselību utt.), pārmaiņas var skart veselības un izglītības ministra posteni - piemēram, ja Guntis Belēvičs un Mārīte Seile nu nekādi nespēj saprasties ar pārvaldāmo nozari, kas savukārt nebūtu milzu pārsteigums. No otras puses, ja atceramies valdības tapšanu, nebija jau tā, ka gribētāji drūzmētos rindā uz šiem amatiem. Neliekas arī, ka par kādu nopietnāku konfliktu var izvērsties zināma divvaldība valdības stiķēšanas laikā karsti iekārotajā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Gan jau ministrs Kaspars Gerhards savā savulaik satiksmes ministra posmā atradis kopīgu valodu ar Aivaru Lembergu, līdz ar to «tēvzemietis» mācēs sadzīvot arī ar savu parlamentāro sekretāru «zaļzemnieku» Edgaru Tavaru.
Prognozi par politiskās varas nemainīgumu komentēt var dažādi. Vienu izpratnē tas nozīmē stagnācijas turpināšanos, citu - mazāk bīstamu svārstību gadā, kas tāpat nebūs viegls. Kā jau parasti - zināma loģika ir abos vērtējumos. Tiem, kuri vēlētos aktīvāku rīcību, var vien atgādināt, ka stāvoklis Latvijas ekonomikā un mūsu ārējos tirgos nebūs tāds, lai pat potenciāli izlēmīgākiem politiķiem būtu rīcības telpa, piemēram, ne tik konservatīvai budžeta politikai. Līdz ar to var kritizēt politisko vezumu velkošos nepārnadžus (starp kuriem ne visi, starp citu, ir zirgi - dažs labs nepārprotami ir degunradzis vai tapirs), tomēr nāksies vien braukt ar to, kas ir.