Ar mērķi - vieglāk
Pēc vidusskolas viņš iestājās LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē. «Ģeogrāfijas bakalaura studiju programma ir ļoti plaša, vispārināta. Tā kā es zināju savu mērķi, pastiprināti apguvu kursus, kas bija saistīti ar kartogrāfiju un ģeogrāfiskās informācijas sistēmām. Par šīm tēmām rakstīju arī kursa un bakalaura darbu, konsultējos ar pasniedzējiem. Šķiet, ir vieglāk studēt, ja zini, ko ar to darīsi un ko vēlies,» domā speciālists.
Kartogrāfs ir Armīna amats SIA Metrum. Atnākot strādāt uz šo uzņēmumu, viņš gan sākumā ticis nosaukts par plānotāju tehniķi. «Man šis apzīmējums ļoti nepatika. Pirms tam citā uzņēmumā darīju to pašu un biju kartogrāfs, tāpēc e-pastos spītīgi parakstījos ar šo amatu. Galu galā uzņēmums to pieņēma.»
Trīs ietilpīgi soļi
Ikdienas darbus Armīns iedala trijos veidos, kas daļēji atspoguļo arī kartes tapšanas soļus. Pirmais - savākt datus. Armīns stāsta, ka karte sastāv no daudziem tematiskiem datu slāņiem, kas papildina cits citu. Šie dati tiek savākti no dažādiem avotiem, piemēram, topogrāfiskās kartes dati tiek saņemti no Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras, no Valsts zemes dienesta - zemes gabalu robežas un to apraksts, citi dati - no inženierkomunikāciju turētājiem utt. Tiek ņemti vērā arī iepriekšējie teritoriju plānojumi un citi dati.
Otrais solis ir manipulēšana ar datiem. Armīns mazliet sastomās pie vārda «manipulēšana», bet tad paskaidro, ka tā ietver datubāzes sakārtošanu tā, lai pēc tam, to izmantojot, varētu veidot karti. Speciālists atzīst, ka manipulēšana ar datiem mēdz būt apnicīga un prasa daudz laika. «Kādreiz mēģināju no tā izvairīties, tagad esmu atklājis citu risinājumu: uztveru to kā datorspēli, kuras mērķis ir koriģēt datus, un ir dažādi paņēmieni, kā to paveikt, kā izdarīt ātrāk.»
Kaut arī mūsdienās kartogrāfa galvenais rīks un darba vide ir dators, dažreiz tomēr nākas doties dabā - pārbaudīt attēlojamo teritoriju. «Šis solis neveido lielu daļu darba, bet man ļoti patīk. Tas ļauj atrauties no datora, no biroja - varu paņemt karšu rulli padusē un doties dabā, tikties ar cilvēkiem. Kāds izstāsta, kā, piemēram, veidojies ciems, kāds padalās vērojumos. Man tas šķiet ļoti interesanti, vienmēr ir patikušas likumsakarības: ne tikai, kas kur atrodas, bet arī - kāpēc.»
Beidzamais kartogrāfa darba posms ir kartes uzzīmēšana - Armīns to sauc par datu vizualizēšanu. Tas nozīmē, ka jāizveido karte, kas ir gan glīta, gan ērta. «Salīdzinājumā ar citiem kartogrāfiem es uz šo lieku diezgan lielu uzsvaru. Apzinos, ka tas ir svarīgi - kā informācija tiek parādīta, lai krāsas iet kopā, lai visu var nolasīt.» Šajā darba posmā Armīnam ir iespēja likt lietā mākslinieka dotumus.
Patikšana un nepatikšana
Man patīk - šādu izteikumu par kartogrāfa profesiju Armīnam ir diezgan daudz. «Man patīk tas, ka es radu, turklāt ne tikai savam priekam - tas ir noderīgs citiem. Man patīk, ka esmu apceļojis Latviju, esmu bijis dažādās vietās visos novados. Man patīk, ka, kartes veidojot, varu izpaust savu radošumu, ka varu eksperimentēt ar krāsām. Man patīk, ka esmu izveidojis jaunu karti.»
Armīns atzīst, ka savu darbadienu viņš var organizēt pats, jo vienlaikus nākas strādāt ar vairākiem projektiem un, tā kā tie ir dažādos norises posmos, var variēt, ko kuru dienu darīt. «Ja ir padrūms noskaņojums, varu knibināties ap datiem. Ja ir radošs pacēlums - varu strādāt ar vizualizācijām.» Zīmējot kartes, Armīnu nebeidz pārsteigt vietvārdi - kādu gan tik nav! Mazspalvji, Sīkumi, Snaudēji, Kapukrogs, Kreiļu kapi, Piķu mežs, Plīkšķu dīķis, Vēderiņu dīķis... Tiekoties Armīns rāda Ikšķiles novada teritorijas plānojuma darba variantu - projektu, ar kuru viņš strādājis beidzamo gadu. Tajā var atrast Čukurus, Rakarus, Luņģus, Lubiņas, Spričus.