Neapstrīdami to, ka Latvijā ir tāda institūcija kā Tiesībsarga birojs, tagad ir pamanījis gandrīz katrs, kurš kaut nedaudz interesējas par sociāli ekonomiskajiem procesiem valstī. Tiesībsargs Juris Jansons nu jau gandrīz gadu ir kļuvis par neiztrūkstošu un neatņemamu ikdienas ziņu sastāvdaļu. Brīžiem var šķist, ka viņš ir teju visur, un, ja neko citu, tad vismaz atpazīstamību savai darba vietai ir nodrošinājis ar uzviju. Vienlaikus, protams, visa viņa nemitīgā ņemšanās nu jau sāk kļūt mazliet komiska un katrs nākamais paziņojums savā bezjēdzīgumā pārspēj iepriekšējo. Jo ir pilnīgi, absolūti un galīgi skaidrs, ka Valda Dombrovska (Vienotība) valdība necels minimālo algu līdz 300 latu atzīmei, kā to kategoriskā tonī pieprasa Jansons (draudēdams arī ar vēršanos Satversmes tiesā). Turklāt to, visticamāk, nedarītu pat tāda valdība, kuru vada Nils Ušakovs (Saskaņas centrs) vai jebkurš cits puskreiss, jebšu varbūt pat kreiss, populists. Šādas summas sasniegšanu varētu izvirzīt kā reālu mērķi, teiksim, piecu, nu labi, lai būtu trīs gadu perspektīvā, bet katrā ziņā - ne uzreiz. Tāpat mulsina arī Jansona lietotie argumenti. Viens ir likt galdā cietus aprēķinus par ēnu ekonomikas mazināšanu, cilvēku ievilkšanu atpakaļ baltajā sektorā un līdzīgām lietām, bet otrs - pamatot šādu prasību ar mistisku Eiropas sociālo hartu. Jo, būsim godīgi, kāda Eiropas sociālā harta? Kas tas par argumentu? Kurš tam vispār tic?
Tiesībsarga amats paģēr augstu šī amata ieņēmēja autoritāti sabiedrībā, un ir acīmredzams, ka Jansonam tādas nav. Un ir tikpat acīmredzams, ka viņš ar visiem iespējamajiem un neiespējamajiem veidiem cenšas to iegūt. Kā mazs bērns, nemitīgi pievēršot sev apkārtējo uzmanību ar skaļiem un ekscentriskiem paziņojumiem, kuru īstenošanai droši vien netic pat viņš pats, Jansons visu laiku it kā saka - te es esmu, es esmu tik lielisks, es rūpējos par jums, ieklausieties manī, pamaniet taču mani, lūdzu, beidzot. Un viņu, protams, pamana.
Zināmā vecuma posmā šādas aktivitātes ir pašsaprotamas, un šis vecuma posms ironiskā kārtā sakrīt arī ar pašreizējo biroja vecumu - institūcijai tikko kā ir apritējuši pilni seši gadi. Loģiski būtu, ja pēc šī uzmanības deficīta gadu posma sekotu brieduma gadu posms, kurā Tiesībsarga birojs ar nosvērtu stingrību vērstos pret nejēdzībām valstī, palīdzot tiem, kuriem tas nepieciešams visvairāk (vienīgi jācer, ka izpaliks atskabargainais pusaudža vecums ar visām no tā izrietošajām sekām).
Vai tā būs, rādīs laiks. Gribas vien piebilst, ka visā šajā stāstā ir arī viena labā ziņa. Lai cik bezjēdzīgs un histērisks brīžiem šķistu Juris Jansons, viņš pavisam droši šajā amatā ir labāks par savu priekšgājēju Romānu Apsīti.