Uzraugošas institūcijas vietā - katra paša sirdsapziņa

«Ētikas vadlīnijas varētu palīdzēt žurnālistu darbā, bet ētiskie jautājumi vispirms ir katra cilvēka paša ziņā, tos nevar regulēt institucionāli,» uzskata A. Rožukalne. Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP) pēdējā laikā nav izskatīti jautājumi par bērnu tiesību pārkāpumiem medijos un nav saņemtas arī sūdzības, informē NEPLP pārstāve Dzintra Geka. Ilze Olšteina, mansmazais.lv redaktore, kura arī piedalās ētikas vadlīniju Kā medijos runāt ar un par bērniem? izstrādē, norāda, ka žurnālistam ir jādefinē, kas ir prioritāte: sabiedrības informētība, medija popularitātes veicināšana, sevis kā informācijas sniedzēja demonstrēšana vai traģēdijā iesaistīto bērnu pasargāšana no traumatiskām situācijām. «Ja žurnālists nav pētījis ētikas pamatnostādnes un nav noformulējis savu viedokli, pastāv risks, ka lēmumu pieņems emociju iespaidā un tam būs neprognozējamas sekas,» ētikas vadlīniju nepieciešamību definē I. Olšteina. «Ja notikušais ir sabiedrībai aktuāls, tad no vienas puses ir bērna tiesības, no otras - sensācijas kārdinājums,» saka Tiesībsarga biroja pārstāve Ruta Siliņa. Arī pieredzējusī LNT žurnāliste Inese Supe uzsver sabiedrības interesi par dažādiem traģiskiem notikumiem. «Sabiedrība gadījumos, kad ir notikusi nelaime, gaida ziņas, kurās sīki izklāstīts notiekošais. Nav jāpublicē bērna dzīvesvietas adrese vai citas nianses, kas varētu viņu personificēt. Vardarbībā cietuši bērni īpaši jāsargā, jo viņiem jau tāpat ir ļoti smagi un ar savu nelaimi jāsadzīvo. Ja bērni gājuši bojā pieaugušo nolaidības dēļ, par šādu situāciju gan jārunā, atspoguļojot arī vidi, kādā cilvēki dzīvo,» uzskata I. Supe.