Uzticības saldā nasta

..». Ārstniecību kā piemēru izvēlējos uzskatāmības labad, jo tā ir joma ar augstu specializācijas līmeni - zobus mēs paši diez vai labosim, taču ar sāpošu zobu arī diez vai iesim pie izcila ceļgalu locītavu speciālista. Taču specializācija, kas, īpaši pēdējo dažu gadsimtu laikā, ir radījusi simtiem un tūkstošiem profesionālās darbības klasifikatoros minētu profesiju, ir tikai viena šī stāsta puse. Otrs nozīmīgs elements ir uzticēšanās. Sākumā mūsu iztēlotais hipotētiskais slimnieks vēršas pie hipotētiskā daktera, jo zina, ka tam ir medicīniska izglītība vai prasmes, kas slimniekam nepiemīt. Taču jau nākamajā mirklī slimniekā sāk darboties kaut kāds «es taču arī neesmu muļķis» mehānisms, un savienojumā ar nespēju uzticēties mēs nonākam situācijā, kurā ārsts varētu slimniekam parādīt durvis un teikt: «Nu tad ej un ārstē sevi pats!» 80. gadu sākumā Pauls Putniņš sarakstīja lugu Uzticības saldā nasta. Centrālais tēls bija komunistiskajai partijai maniakāli uzticīgais kolhoza priekšsēdētājs Leonards Bērtulsons. Uzticība politiskajiem ideāliem liedza ne vien par blatu, kā toreiz mēdza teikt, slimam bērnam pagādāt veikalā brīvi nenopērkamos apelsīnus, bet beigu galā iedzina nāvē arī viņa sievu: Bērtulsonam - vārda tiešā nozīmē - līdz kapa malai uzticīgu sievieti. Lai arī Putniņa luga nu jau uzskatāma par politiski novecojušu, tajā rādītā un radikalizētā uzticības tēma nekur nav izčibējusi. Vienalga - vai esi partijai uzticīgs kolhoza priekšsēdētājs, vīram uzticīga sievai vai dakterim uzticējies vājinieks - uzticēšanās, no tevis prasa lielāku vai mazāku atteikšanos no sevis paša, sevis nodošanu kaut kā cita «rokās». Pievērst uzmanību šai tēmai pamudināja vairāku savstarpēji nesaistītu un tomēr vienam un tam pašam veltītu viedokļu parādīšanās, komentējot ņemšanos ap valsts valodas referendumu. Sergejs Timofejevs pēc Kultūras ministrijā notikušas diskusijas par to, «kā būt» pēc 18. februāra referenduma, feisbukā rakstīja: «[..] šķiet, ka savstarpējas cieņas un uzticības ziņā mūsu sabiedrība ir spērusi prāvu soli atpakaļ. Tāpēc, lai kāds būtu referenduma iznākums, tas kā fakts un pats jautājuma formulējums ir pret mani.» Šai tēmai blogā pievērsās arī Iveta Kažoka, kā vienu no Latviju apsēdušiem bezpalīdzības refleksiem minot tieši zemu savstarpējas uzticēšanās līmeni: «...mēs neticam, ka cilvēkiem parasti var uzticēties. Patiesībā traģiski zema savstarpējā uzticēšanās, zemāka pat nekā dažās Āfrikas konfliktvalstīs.»