Ieguvu ārkārtīgi interesantus rezultātus. Dažam gads bija līnija, kas kā asa bulta aiztrauca horizontāli. Dažam šī pati bulta vertikāli nesās debesīs. Cita gads kā zigzags bija izvietots uz x un y ass - ar kritumiem un pacēlumiem, bet arvien saglabājot tiecību uz augšu. Vēl cita cilvēka gads bija mūžam sevi atkārtojošs aplis ar četrām pārmijām saulgriežu vietās. Citam - aplis kā priedes koka gadskārtu gredzens. Citam - spirāle.
Manis pašas gads arī bija aplis, taču sazin kāpēc šis aplis virzījās pret sauli. Atceros, kāds draugs mani brīdināja, ka, pret sauli dzīvojot, cilvēks velti tērē daudz spēka, lauzdams ceļu, kam jau iepriekš nolemts pretspars. Es nobijos. Kā mainīt savas dzīves virzienu, un vai to vispār var izdarīt? Tad draugs mierināja mani - viss notiek dabiski, sak, arī Gauja no sākuma lauzusies pret sauli, bet pēc tam aprimusi un iekļāvusies lielajā ritumā. Mazliet vairāk līkumu un atvaru, bet nekas ļauns no tā necelšoties.
Katram mākonim ir zelta maliņa - tieši tobrīd es sāku aptvert lietas, ko pirms tam biju nojautusi neapzināti. Sāku sev uzdot jautājumus - ko vispār nozīmē virziens «pa saulei?» Kāpēc saka - visas upes tek pa saulei? Vai man bija to zināt, pilsētas bērnam, kas dienu sāka nevis ar ganos iešanu, bet ar īsu atmošanos, kad kalpotāju tramvajs dunēdams aiztrauc garām ik rītu pulksten četros.
Tas iespēju lauks, kā cilvēki priekšstata laiku, pasauli un sevi pasaulē, ir raibs kā dzeņa vēders. Aiz katra redzamā fenomena - dziļdziļa zemūdens aste. Ja ieskatās ciešāk, tad mūsu Jāņu svinēšana tāds sēru pasākums vien ir - šajā visgarākās dienas un visīsākās nakts sadures klēpī guļ tumsas aizsākums, kas augs un pletīsies, bet gaisma rausies rukumā. Viss savijies un iepilējis cits citā. Ne velti mēdz sacīt - bērna audzināšana sākas vairākas paaudzes pirms viņa ierašanās šajā pasaulē. Mēdz sacīt - laime ir vējš, kas pūš tai pašā virzienā, kur jūs ved liktenis. Mēdz pamācīt - neatraidi to, kas atnāk; neaizturi to, kas aiziet. Kurzemnieki saka īsi - kas nāks, to vadīs.
Tā arī ir pavasara ziņa katru gadu no jauna - nāves nav. Tikai mūžīga pāreja no formas formā. Katram šopavasar noteikti jāizlasa Kristinas Sabaļauskaites grāmata Silva rerum II. Lai aptvertu Baltiju un to, par ko Ojārs Vācietis domāja, kad rakstīja - atceries, ka tu esi ilgi nākts, nevis vakardienai no ratu pakaļas izkritis...