Afrikāņiem aiz muguras iet pāris tiem piebiedrojušos indiešu - maisi ar somiņām, somiņas karājas tiem uz rokām, ar kurām viņi rāda kaut kur uz priekšu, uz mājas stūri, aiz kura ir pagrieziens pa labi. Pēkšņi no šī stūra parādās vairākas galvas melnās beretēs. Mēs esam pienākuši nedaudz tuvāk, un te mums garām pašaujas četri policisti pilnā ekipējumā un ar stekiem. Viņi traucas virsū afrikāņiem, kuri nekavējoties nomet zemē somu kravu un tukšā metas mukt pa galvu, pa kaklu. Policisti ķer vienu afrikāni, bet indieši soļo mums aiz muguras, it kā viņi būtu visīstākie tūristi, un tikai pēc metriem piecpadsmit ar platu smaidu sejā ieslēdz uzreiz trešo ātrumu un pazūd aiz tuvākā pagrieziena. Policisti tikmēr savāc savu lomu - sieviešu somiņu saišķus - un, apkārušies ar tiem, cienīgi un nosvērti dodas sava iecirkņa virzienā. Iztēlojieties šo skatu - masīvi vīrieši melnā, ar stekiem nes rokās desmitiem vieglprātīgu, sapucētu, zelta lilijām rotātu sieviešu somiņu.
Venēcijā tādu «nepareizību» ir daudz. Tāda nobīdes, nerealitātes sajūta pārņem uzreiz, tiklīdz pārliecinies - jā, šeit prospektu un ielu vietā patiešām ir kanāli, un pēc produktiem uz lielveikalu cilvēki brauc motorlaivā, un pēc tam izkāpj mājai tuvākajā piestātnē. Vai arī vienkārši pie mājas, rāpjoties augšup pa ļodzīga paskata dzelzs kāpnītēm, kuras ir pieskrūvētas pie krastmalas. Mēs redzam, kā to dara padzīvojusi dāma, no augšas viņu pietur krastā jau izkāpušais dēls, no apakšas - vīrs lielu, sirmu galvu. Soli pa solim viņa kāpj augšup un, visbeidzot sasniegusi cietu pamatu, īsteni itāliskā jūtu uzplūdā skūpsta zemi savas mājas priekšā. Pareizāk sakot, asfaltu, no kura viņas dēls tikko ar kāju notraucis ūdenī baltmaizes gabalus - tūristu dzīru mielasta atliekas.
Vēl viena Venēcijas nepareizība ir tā, ka uz vienu vietējo iedzīvotāju, šķiet, ir apmēram deviņi tūristi. Vietējie slēpjas pagalmiņos un aiz aizvērtiem slēģiem. Viņi it kā dzīvo gigantiskā realitātes šovā Pilsēta uz ūdens, jo šeit ik mirkli noklikšķ pāris tūkstošu fotoaparātu un ierakstās simtiem video. Iespējams, reiz visa vecā labā Eiropa pārvērtīsies par tādu kā milzīga mēroga Venēcijas līdzinieci tūristiem no trešās pasaules. Tā ka pieredze ar eksistenci šādā situācijā var noderēt ne tikai pašiem venēciešiem.
Šeit tūristi ar fotoaparātiem apmainās replikām: «Kur lai paslēpjamies no šiem tūristiem ar fotoaparātiem?» Šeit viņi plūst straumēm, lēnā solī pārvietojas pa artērijām, kas apzīmētas ar bultiņām - uz Svētā Marka laukumu, uz Rialto tiltu. Caur šīm straumēm savās darīšanās spraucas venēcieši - uz viesnīcām, restorāniem vai suvenīru stendiem, kuri tiem pieder vai kuros tie strādā.
Viņi ir īstie «izrādes sabiedrības» varoņi. Kamēr mums šķiet, ka viss mums apkārt ir reāls un materiāls, viņi jau sen ir apzinājušies zudīgumu, kāds piemīt šādai eksistencei uz ūdens fotoaparātu ielenkumā, drīzu applūšanu pareģojošu baumu pārpilnībā. Taču savu pilsētu pamest viņi negrasās. Un basta!