Nils Ušakovs
Par šo jautājumu nevar runāt tik kategoriskās formās kā «pabalstu saņēmēju kultūra» vai «pabalstu saņēmēju paaudze,» taču zināmā mērā tāpat kā daudzās citās pasaules pilsētās problēma sāk iezīmēties arī Latvijas galvaspilsētā. Rīgas domes normatīvie akti, sociālo darbinieku regulārās pārbaudes u. c. aktivitātes līdz minimumam samazina iespēju saņemt pabalstus tiem, kuri to nav pelnījuši. Diemžēl iespēja tikt pie neliela, bet regulāra iztikas avota daudziem samazina vēlmi meklēt un atrast jaunu nodarbošanos, jo tas prasa zināmu piepūli. Jāpiebilst gan, ka šajā gadījumā pabalsts ir tas, kas nodrošina tikai cilvēka pamatvajadzības: palikt savā mājoklī, būt paēdušiem, apģērbtiem utt., tas nenodrošina pilnvērtīgu, pārtikušu dzīvi. Problēmas risinājums ir tikai viens - valstī jārada jaunas darbvietas. Un tas nav tikai pašvaldības jautājums.
Uldis Sesks
Liepājas mērs
Nevar nešaubīgi atbildēt, ir ļoti dažādi gadījumi. 2007. gadā Liepājā bezdarba līmenis bija 4,6% vai pat mazāks. Tad nevarēja runāt, ka nevarētu atrast darbu, bija daudz sludinājumu, [darba devējiem] pat bija grūti atrast, kas strādā. Varētu secināt, ka daļa no šiem četriem procentiem ir tādi, kas nevēlas atrast darbu vai pielāgoties situācijai darba tirgū. Patlaban situācija ir stipri citāda. Redzams, ka darbvietu skaits, krīzei sākoties, ievērojami samazinājās. Domāju, ka liela daļa cilvēku labprāt strādātu, ja varētu.
Uģis Mitrevics
Siguldas novada domes priekšsēdētājs
Runāt par «kultūru» vai «kopienu», vai «cilvēku grupu» Siguldas novadā nevar - neesam pēc tādām pazīmēm pētījuši vai identificējuši. Ja man jautātu, vai ir atsevišķi cilvēki, kas dzīvo no pabalstiem un nemeklē darbu, teiktu - jā. Kamēr skaitliski šādu cilvēku ir maz, var teikt, ka visā pasaulē ir šādi cilvēki. Par to, kā ir visā Latvijā, nevar spriest. Ir jāskatās valsts līmenī, vai atbalsta sistēma tam ir veicinoša vai neveicinoša.
Monvīds Švarcs
Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs
Jāņem vērā, ka cilvēki ilglaicīgi «uzsēdināti» uz pabalstiem. Taču domāju, ka vairākums no viņiem nevis tāpēc, ka būtu to izvēlējušies, bet gan tāpēc, ka trūkst mobilitātes tikt līdz potenciālajai darbavietai. Piemēram, ja no dzīvesvietas līdz darbam ceļš izmaksā pusotru latu vai vairāk, bet darbavietā iespējams saņemt tikai minimālo algu. Tāpēc rosinājām NVA runāt par ilgstošo bezdarbnieku mobilitāti - dot papildu finansējumu, lai nokļūtu līdz darbavietai. Protams, ir arī cilvēki, kuriem problēma ir sociālā atstumtība, - viņus ir ļoti grūti dabūt atpakaļ darba tirgū, tas nozīmē arī lielu slogu sociālajam dienestam, lai viņus motivētu izrauties no ikdienas bedres.
Arnolds Pudulis
Viļānu novada domes priekšsēdētājs
Domāju, ka visā Latvijā ir līdzīgi. Nereti cilvēki ir atradinājušies no darba. Bija pieraduši pie pabalstiem un pie tā, ka naudu saņem pilnīgi par velti. Ļoti labi, ka tagad vismaz ir izmaiņas par līdzdarbošanos un pabalsti būs jānopelna. Labi arī, ka GMI līmenī tagad ieskaita pabalstus, nevis maksā atsevišķi. Piemēram, pagājušajā gadā selekcijas stacija meklēja slaucējas, nevarēja atrast, jo labāk jau pabalstu saņemt. Tikai smējās - mēs varam saņemt 200 latu pilnīgi par velti.