Sestdien laikrakstā Diena Lielbritānijas vēstnieks Endrū Sopers intervijā skaidro, kāpēc Apvienotā Karaliste nolēmusi nepievienoties 8., 9. decembrī Eiropas Savienības valstu vadītāju samitā piedāvātajam jaunajam ES starpvalstu līgumam. Cita starpā viņš min trīs lietas, kas varētu būt būtiskas, lai saprastu, kā notikumi var attīstīties tālāk.
Pirmkārt, vēstnieks uzsver, ka līdz martam, kad šie līgumi jāsaskaņo gan nacionālajos parlamentos, gan starpvalstu sarunās, vēl daudz kas var mainīties un šobrīd ir stipri pāragri runāt, cik tad valstu šim līgumam galu galā pievienosies. Principā tiek dots mājiens, ka briti var nebūt vienīgie, kas paliek ārpus šīs vienošanās.
Otrkārt, vēstnieks iezīmē tās pamatlietas, kas tieši Briselē pieņemtajā piedāvājumā britiem ir nepieņemamas. Pirmkārt, tā ir britu izpratne par to, kas ir nacionālā suverenitāte. Apvienotajai Karalistei liekas nepieņemams princips, ka nacionālos budžetus turpmāk varēs vētīt Eiropas Komisija vai Eiropas tiesa (turklāt, cik noprotams, runa nav tikai par budžeta deficīta apmēru), un briti uzskata, ka šis valsts politikas pamatdokuments ir un tam jāpaliek nacionālo parlamentu kompetencē. Otrkārt, briti baidās, ka paredzamie regulējumi var apdraudēt Londonas finanšu servisa sektora konkurētspēju pasaulē, turklāt, vēstnieka vārdiem runājot, tas būtu neizdevīgi visai Eiropai, jo, uzliekot papildu slodzi, šie servisi pamestu Eiropu un nauda, kas tik svarīga ekonomikai, pamestu kontinentu.
Un trešā lieta, ko min vēstnieks, ir zināma kritika par to, ka ES samitā par maz uzmanības tika veltīts jautājumam par ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanu. Vienu vārdu sakot, fiskālā disciplīna, protams, ir laba lieta, bet bez ekonomikas izaugsmes nodrošināšanas tik un tā eirozona savu parādu krīzi neatrisinās.
Tiktāl par britu pozīciju. Tā var patikt vai nepatikt, to var vienkārši pieņemt zināšanai. Nesaudz mulsina tas, kā par šiem jautājumiem tiek domāts Latvijā. Kad jautā mūsmāju politiķiem, kāda ir viņu attieksme pret iespējamo līgumu, tradicionālākā atbilde ir - vēl jau nav skaidra galīgā redakcija, tāpēc viedokļus paust nav iespējams. Ko tas nozīmē? Ka mēs gaidīsim, kad kāds Briselē saveidos galīgo redakciju, un tikai tad sāksim domāt, ko ar to darīt? Un arī tad domāt ļoti nosacīt - lēkt vilcienā vai nelēkt? Varbūt tomēr šī ir tā reize, kad vajadzētu mēģināt formulēt savu pozīciju, gan pašiem, gan runājot ar tuvākajiem kaimiņiem un iespējamajiem interešu sabiedrotajiem, vēl pirms tam, kad galīgā redakcija gatava un ir uz galda.
Mēs tikko noklausījāmies gan Latvijas finanšu ministra, gan premjerministra apsveikumus, ka līdz ar starptautiskā aizdevumu programmas beigām esam atguvuši savu finansiālo suverenitāti. Vai tikai līdz martam?