Straujiem soļiem tuvojas 6. novembris, kad Amerikas Savienoto Valstu pilsoņi izšķirsies par to, kurš būs Baltā nama saimnieks nākamajos četros gados. Izskatās, ka intriga tikai pieaug, tā kā pēdējo dienu aptaujas rāda, ka republikāņu kandidāts Mits Romnijs popularitātes reitingos ir panācis vai pat dažviet apdzinis pašreizējo prezidentu demokrātu kandidātu Baraku Obamu. Un pasaule nu tā ir iekārtota, gribam to vai ne, ka arī mums, latviešiem, nebūt nav tik vienaldzīgi, kas aiz okeāna notiks 6. novembrī.
Cīņa acīmredzot būs spraiga, un ir dažādas versijas, kas būs tas milimetrs, kas izšķirs iznākumu. Piemēram, The Wall Street Journal 8. oktobrī raksta, ka visu izšķiršot sacensība starp spāniski runājošajiem un evaņģēlistiem, pareizāk sakot - tas, kura no šīm grupām būs mobilizētāka un lielākā skaitā piedalīsies vēlēšanās. Spāniski runājošie esot Obamas «zelta rezerve», bet dažādu veidu evaņģēlisti - Romnija gvarde. Tāpat kā, starp citu, katoļu baznīca, kurai simpatizē republikāņu kandidāta nostāja abortu jautājumos. Bet lai nu paliek šī ASV iekšpolitiskā matemātika, lai amerikāņi paši ar to tiek galā. Uz mums tas tik tieši neattiecas, ja nu vienīgi - varbūt mācītājs Jānis Šmits ar nepacietību gaida Romniju uzvaram, cerēdams, ka tādā gadījumā diez vai ASV vēstnieks Latvijā varēs atļauties soļot praida gājiena priekšgalā.
Mūs tomēr vairāk interesē ASV iespējamā ārpolitika pēc prezidenta vēlēšanām. Un ne jau tik daudz tieši attiecībās ar Latviju (kur diez vai kas mainīsies), bet gan attiecībā uz starptautiskajiem procesiem kopumā, kuros arī mēs, globalizētās pasaules apstākļos, vienmēr būsim ierauti. Par Obamu it kā viss ir skaidrs, viņu mēs pazīstam neatkarīgi no tā, vai simpatizējam vai kritizējam. Intriģējošs jautājums ir par Mita Romnija redzējumu.
Pagājušajā pirmdienā republikāņu kandidāts uzstājās ar plašu ārpolitikai veltītu uzrunu Virdžīnijas Militārajā institūtā, kas lielā mērā vienkopus iezīmēja Romnija pamatnostādnes. Par tām ir ko padomāt.
Lielākā daļa runas bija veltīta Tuvajiem Austrumiem, pareizāk sakot, Obamas politikas iznīcinošai kritikai. Romnija pamatnostādne ir - mēs, amerikāņi, nododam savus draugus. Pirmkārt, Izraēlu - tās centienos «atrisināt» jautājumu ar Irānu, kura «jau praktiski ir izgatavojusi atomieročus». Romnija tēzes šajā jautājumā izskatījās pēc vāji slēpta atbalsta problēmas militāram risinājumam. Tāpat viņš pārmet Obamam pārāk ātru aiziešanu no Irākas, atstājot amerikāņu draugus neatrisinātu problēmu priekšā. Attiecībā uz Sīriju Romnijs kļūst pat sentimentāls, citējot kādu vārdā nenosauktu sīriešu sievieti, kura esot teikusi: «Mēs jums nepiedosim, ka esat aizmirsuši par mums.» Aizmirsuši ko? Atsūtīt bumbvedējus? To Romnijs neprecizē. Kaut gan, pēc viņa izteikumiem, ka viņš pārskatīs (roll-back) Obamas neapdomīgo ASV aizsardzības budžeta samazinājumu, var spriest, kādi ārpolitikas instrumenti Romnijam liekas tie saprotamākie. Un visu laiku tiek lietots jēdziens «draugi». Tas, ka ar to draugu definēšanu ne vienmēr ir tik vienkārši, piemēram, Romnijs pats atzīst, ka Sīrijā karo arī Al Qaeda kaujinieki, - netiek sīkāk analizēts.
Jo «draugu» jēdziens ir ļoti svarīgs Romnija runas nobeiguma, tā sacīt, evaņģēliskajai, daļai. To grūti analizēt, var tikai nocitēt. «Ir ilgas pēc amerikāņu (oriģinālā - «American» ar lielo burtu) vadošās lomas Tuvajos Austrumos un ne tikai šajā reģionā. To plaši jūt amerikāņu draugi un sabiedrotie arī citos reģionos (tālāk seko faktiski visu pasaules daļu uzskaitījums no Latīņamerikas līdz Klusajam okeānam)… Mūsu draugi visā pasaulē (globe) nevēlas mazāku amerikāņu vadošo lomu. Viņi vēlas vairāk.»
Un pašā nobeigumā tāds vainagojums: «The 21st century can and must be an American century.» (XXI gadsimts var un tam jābūt amerikāņu gadsimtam.) Īsi un lakoniski, kā jau evaņģēlistam pienākas.
Latvijas ziņu lentēs visvairāk citēta no šīs uzstāšanās bija Romnija frāze, ka «nebūs nekādas elastības ar Putinu jautājumā par pretraķešu sistēmas izvietošanu» (lai gan garajā runā Krievija, pareizāk sakot, Putins, tika pieminēta tikai divās īsās frāzēs). Šie vārdi noteikti bija kā medusmaize tiem no mums, kas uzskata, ka «sadot pa zobiem» ir vienīgā pareizā taktika sarunā ar Krieviju. Bet interesanti, ka šie Romnija vārdi iedvesmojuši arī vanagus viņpus Zilupes robežpunktam. Piemēram, bēdīgi slavenais Rodina līderis Dmitrijs Rogožins, kādreizējais Krievijas pārstāvis NATO, savā blogā izteicies, ka patiešām vēlētos, lai ASV prezidenta vēlēšanās uzvarētu Romnijs. Jo tad vismaz būtu skaidra bilde, Krievija bez kautrēšanās varētu izvietot savas raķetes Kaļiņingradā, nebūtu jāķēpājas ar kaut kādām tur miglainām attiecību «restartēšanām», vienu vārdu sakot - būt vīru runa.
Kā sacīt jāsaka - visu zemju vanagi, sasaucieties! Varbūt patiešām atkal nāk vanagu laiks. Kā man teica viena pavisam politneizglītota tante - kad spekulanti un augļotāji ir savārījuši pārāk lielas ziepes, tad gaidi karu.