Latvijas nelielie mērogi rada virkni priekšrocību. Tomēr ir arī sliktāki blakusefekti. Piemēram, ņemot vērā, ka «runājošo galvu» mums ir objektīvi neliels skaits, pēc tām spriežam par visu struktūru. Uzskatām kādu ministru par dulburi - tātad no visas viņa ministrijas nekas jēdzīgs jau nav gaidāms. Mums riebjas daži cilvēki kādā partijā - tātad visa partija ir nesimpātiska. Un tā tālāk. Nav lādzīgi, tomēr vēl sliktāk, ja šāda personalizēta attieksme sāk dominēt pašās lēmumu pieņēmēju aprindās.
Šķiet, nav jāuzskaita gadījumi, kad kādu ieceri, likumprojektu dārgie kolēģi koalīcijā, opozīcijā vai pat vienas partijas ietvaros nograuj tikai tāpēc, ka tās virzītājs ir aizdevis dusmas ar savu izturēšanos, izrunāšanos vai līdzīgu spieķu grūšanu ritenī iepriekš. Turklāt šāda ļoti personiska politikas uztvere novērojama ne tikai politiķu iekšējā pasaulītē.
Klasisks piemērs ir Liepājas metalurgs. Par uzņēmuma akcionāriem mēles izlocītas līdz pagurumam. Labi - pieņemsim, ka par šiem dažiem indivīdiem jautājumu nav. Tomēr tas nemaina faktu, ka metalurģija visā Eiropā piedzīvo kritumu, par ko argumentēti var izlasīt Eiropas Komisijas (EK) nesen publiskotajā ziņojumā (Action Plan for a competitive and sustainable steel industry in Europe). Respektīvi, pat nodarot ļoti gauži LM akcionāriem, tas «neatcels» jautājumus, kas EK skatījumā grauj Eiropas metalurģiju arī valstīs, kur šādu negantu akcionāru nav (energoresursu izmaksas, citu reģionu ražotāju dempings, izejvielu pieejamība u. c.). Ja Latvija vispār vēlas šādu nozari saglabāt, tad amatpersonām ir jāmāk nošķirt negatīvo attieksmi pret dažiem personāžiem no attieksmes pret nozari.
Nav jau šaubu, ka ik nozarē, reģionā, varas atzarā ir uzpūtīgi, dumji ļautiņi, kuri nelaimīgā kārtā nereti ir arī tie skaļākie un pamanāmie. Bet vai tas ir pietiekams iemesls, lai politiku veidotu ar «atspēlēšanās» principu? Lai izgāztu ūdeni ar visu bērnu? Vienalga, vai runa ir par apvienoto sabiedrisko mediju, reemigrācijas programmu, veselības nozares sakārtošanu, reformām izglītības sistēmā utt.
Domāšanas veida maiņa ir nepieciešama pašiem politiķiem, pat ja nerunājam par tādām patētiskām tēmām kā «valsts intereses», «nākotnes vārdā» u. tml. Proti, vēlētājiem sāk pieriebties līdz šim regulāri dzirdētās atrunas, ka mēs jau gribējām, bet, lūk, politiskie konkurenti, lobiji un vēl nezin kas neļāva izdarīt to pareizo lietu. «Ja mums nevajadzētu veidot koalīciju», «ja mums būtu 51 balss Saeimā», «mēs nevaram atbildēt par citiem» utt. - to visu dzirdam gadiem. Var saprast, ja kaut ko kavē ekonomiskā krīze, neparedzēti šķēršļi. Savukārt vēlētājam galīgi neinteresē, kurš ar kuru sastrīdējies, kāda tur daudzpakāpju kombinācija izdomāta, ja rezultāts ir pusdarīts vai vispār nepaveikts darbs.