Laikam esmu tipisks latvietis, jo, izturējis nepilnu stundu šajā pasākumā, jau gribēju pēc iespējas dziļāk integrēties NATO un Eiropas Savienībā, ka tik tālāk no tā. Šajā telpā oda, kaut arī konferenču zāle atradās jaunā viesnīcā Rīgas centrā. Šo aromātu nav iespējams aizmirst. Tāds izplatījās no vecām Staļina laika mēbelēm manā bērnībā PSRS.
Par Krievijas politologu, ekonomistu, rakstnieku un vēsturnieku dēvētais Nikolajs Starikovs vairāk atgādina labi trenētu čekistu. Gudrs, elegants, asprātīgs un vitāls. Pilnīgs pretstats vairākumam auditorijas šeit. Cilvēkiem, kuri nesmaida. Ziniet, tāds priekšstats Rietumos ir par bijušajiem sovjetiem. Un tādi viņi šeit ir savākušies - cilvēki simtu piecdesmit. Neapmierināti stumdās un ņurd.
Par ko būt apmierinātiem? Vecais triks ar trim simtiem uzaicināto uz piecdesmit vietām - un ažiotāža gatava. Zāle pārpildīta, cilvēki ejās. Jūtams - ieradusies slavenība.
Protams, prese. Lai aizkaitinātu Latvijas žurnālistus, Starikovs nosauc Latvijas avīzes žurnālistu par lietuviešu žurnālistu. It kā nejauši. Tomēr kaut kas netverams rada sajūtu, ka tīši. Lai pabarotu impēriskas jūtas savā auditorijā. Tā tūlīt augstprātīgi sasmaidās. Kas tie latvieši, lietuvieši? Kāda starpība, vai ne? Žurnālisti aizvainoti. Bet tas ir svarīgi - rakstīs niknāk. Jo vairāk negāciju, jo labāk.
Naida jūtu radīšana ir acīmredzams pasākuma mērķis. Lielākos aplausus izsauc aicinājums, ka jāsoda Gorbačovs. Neskatoties uz vecumu. Gluži kā Nirnbergas nacistiskais noziedznieks. Par PSRS sagraušanu. «Paldies, ka aizstāvat Staļinu, Nikolaj Viktorovič!» iesaucas kāds lempīga izskata jauneklis saburzītā T kreklā.
Šādā auditorijā Nikolajs Viktorovičs stāsta par anglosakšu sazvērestību. Stāsts vienkāršs kā divreiz divi. Kāda ir galvenā pasaules valoda? Angļu. Pēc tā var atpazīt galveno sazvērnieku pasaulē - anglosakšus. Kas visādos veidos izkalpina visas pārējās tautas. Tam kalpo NATO, Federālā Rezervju sistēma, Pasaules Tirdzniecības organizācija. Viss, kas ir. Kā gan sanāk, ka līdz 1912. gadam visas Krievijas impērijas tautas dzīvojušas mierā? Mīlējuši visi cits citu un krievus. Tad kaut kas noticis. Visi pēkšņi sagribējuši atdalīties no Krievijas un taisīt revolūciju 1917. gadā. Bet tas, kas ir noticis, ir anglosakšu sazvērestība, lai iznīcinātu Krieviju. Un 1991. gadā notika tas pats. Un tagad turpinās. Tāds stāsts.
Par Latvijas vai Igaunijas okupāciju vispār nevar būt runas, saka Nikolajs Starikovs. Jo Krievijas impērija tika likvidēta nelikumīgi. Tāpēc 1940. gadā notika teritoriju «atgriešana». Skaidrs, ka latvietim šī teorija izsauc šoku.
Bet tāds arī ir pasākuma plāns. Lai pēc vēsturnieka aizbraukšanas Rīgā būtu nemierīgāk nekā pirms tam.
No vienas puses, «mākslinieki» provokatori, kas ālējas svētvietā, no otras puses, «vēsturnieki» provokatori, kas spļauj dvēselē citādi. Lielajā politikā acīmredzami tiek vilkts iekšā ārpusparlamentārais elements mērogā, kas agrāk bija tabu. Vai revolucionāri nemieri tiek provocēti arī Latvijā? Tāds ir jautājums.