Un vai tad ēdiena gatavošana un patērēšana nav intīmi rituāli, kas skar to īpašo metamorfozi, kad vīns pārvēršas par asinīm un maize - par miesu? Patiesi, cik neērti, pat neiespējami ir norīt kumosu sveša vai netīkama cilvēka klātbūtnē! Tāpēc lakricas konfektes, tomāti, āboli, cukurs, makaroni, veģetārie salāti un buljona kubiņš, ko mākslinieks Paulis Liepa ir attēlojis košā, urbanizēti stilizētā veidā, man šķita izteikti dzīvi apliecinoši. Par spīti tam, ka nedz izstādē redzamajā virtuves tēlojumā (zupa pārskrējusi, plīts nopilējusi...), nedz mājā (viesistabā pie sienas - grāmatu dedzināšanas instrukcija) nevalda ideāla kārtība un dzīvē vispār daudz kas noiet greizi. Kur gan ir rodams šis pacilājošais moments? Atbilde varētu būt - tajā rūpībā un aizrautībā, ar kādu mākslinieks pievēršas šiem virtuves atribūtiem un pabērniem, jo, fui, kurš gan sevi cienošs pavārs izmanto buljona kubiņus?!
Gotiņa
Paulim Liepam viss izdodas neparasti gaumīgi un mūsdienīgi, dažādās proporcijās sajaucot popārta burtiskumu, padomju nostalģiju, Če Gevaras ideālus un modernisma skaidrās līnijas. Jāatzīmē arī, ka Mūkusalas mākslas salona mazā zāle Pauļa Liepas grafikām ir visnotaļ piemērota izstādīšanas vieta. Tā kā šie darbi ir ļoti tālu no latviskajiem zirņiem ar speķi, proti, maigajām, pelēkbrūnajām toņu gammām ar izkliedētiem gaismas lāsojumiem, tiem nāk par labu zināma atrautība no realitātes. Tie drīzāk līdzinās izkārtņu spilgtajiem zibšņiem kādā megapolē, tumsai iestājoties, uzsūcot sevī lielās pilsētas murdoņu, kultūru un tradīciju daudzveidību. Kā sīkām zvaigznītēm kaisīti, darbos šur un tur uzdzirkstī multikulturālās urbānās vides vizuālie atribūti - zīmes, attēli, uzraksti, fonti, raksturīgi krāsu salikumi. Reizēm pavisam neuzbāzīgi, bet vienmēr eleganti - piemēram, grafikas Piens (tās lielāko daļu aizņem kaut kas līdzīgs izsaiņotai TIO plombīra «desai») augšējā labajā stūrī ir attēlota maza gotiņa. Smalka kompozīcijas vai humora izjūta? Abi. Katrs, kurš skatījis Pauļa Liepas grafikas, būs pamanījis, ka tās ir... apbružātas. Un bez smalkiem rāmjiem! Simpātisks šķiet nevis pats nobružājums (tas arī), bet mākslinieka attieksme - māksla nav nekas sakrāls, kam nedrīkst uzpūst dvašu. Māksla, vai zināt, «nolietojas», taču tādēļ nekļūst mazāk vērtīga. Un pat vēl trakāk - māksla «mētājas apkārt». Paulis, atbildot uz manu: «Kāpēc darbiem nosaukumi ir svešvalodās?», teic, ka tas iecerēts, lai rastos iespaids - šie darbi tikuši atrasti, nez no kurienes ievesti, neviens nezina to izcelsmi. Tātad no radītāja un institūcijām brīvs mākslas darbs, pasaules klaidonis, un šādos apstākļos saglabāt mākslas darbam raksturīgās, «obligātās» īpašības ir diezgan grūti. Lūk, piemēram, šķērsojot robežu, bija nepieciešams zīmogs pasē, kā arī atskaite par bagāžas saturu... Šos ironiskos žestus papildina mazi lodziņi, kas iespiesti grafiku lejas daļā, lai tur ierakstītu darba nosaukumu (vairākums ir vācu valodā - kā atsauce uz Ordnung muss sein pozīciju, kas nepieļauj, ka mākslas darbs paliek bez paraksta, sava kārtas skaitļa). Bet nošmulējumi un nobrāzumi Pauļa Liepas darbus izdaiļo tāpat kā rētas - vīrieti.
Konfekte
Man lakricas konfektes negaršo. Bet Paulim - garšo. Droši vien tas ir iemesls, kāpēc lakricas motīvs izstādē atkārtojas vairākkārt (skat, «ēdama» versija par melno kvadrātu!). Klasiskās XVII gadsimta klusās dabas parasti attēloja apetīti rosinošus gardumus, kas sakārtoti brīnišķīgās kompozīcijās uz sudraba paplātēm (kā atzīmē mākslas vēsturnieks Ernsts Gombrihs, šie darbi bija paredzēti turīgu ģimeņu ēdamistabu interjeriem), savukārt Pauļa Liepas žanra interpretācija ir sasniegusi diezgan lielu abstrakcijas pakāpi, un atsauce uz nature morte izstādē ir visnotaļ nosacīta. Katrā grafikā redzams tikai viens priekšmets (ja to vispār iespējams identificēt), kas, rādīts «dinamiskā» stilizācijā ar nejaušiem papildinājumiem no populārās kultūras repertuāra, tuvojas grafiskas zīmes statusam. Tomēr vienu kluso dabu šajā izstādē atrast var - tā veidojas skatītāja galvā, kur no mākslinieka piedāvātajiem objektiem viņš pats rada «pabeigtu pasauli, mākslīgu, taču cilvēka harmoniski sakārtotu veselumu», kā šī gada februāra/marta Studijas numurā rakstīja Helēna Demakova, raksturojot klusās dabas žanra fenomenu. Viss, kas ir tavā un manā virtuvē, ir neparasta klusā daba, ja vien izslēgsi televizoru un sēdēsi klusumā, kamēr ārā satumsīs un kaimiņu logos iedegsies gaismas, viņiem izpildot savus vakara rituālus.