Viņas, kā arī citu rezidences dalībnieku veikums, pateicoties minētās organizācijas un nepieradinātās mūzikas biedrības Skaņu mežs sadarbībai, līdz 6. novembrim skatāms izstādē Resonance Riga bijušās Tabakas fabrikas ēkā (Miera ielā 58) un uz AB dambja.
Hipnotiskās šūpoles
Burtnieki, ciems, kurā Evelīna pavadījusi bērnību, un tā iedzīvotāji jau vairākkārt ir kalpojuši par izejas punktu - impulsu mākslinieces darbiem. Viņa stāsta: «Burtnieki manās atmiņās asociējas ar klusumu pirms vētras, ar notikumiem, kas ir uz naža asmens starp humoru un pamatīgu drāmu vai pat traģēdiju.» Viņas dzimto Burtnieku iedzīvotājiem tik labi zināmo teiku par lidojošo ezeru, kas ir instalācijas pamats, māksliniece ir tvērusi trīs laika posmos - ezers ir lidojis, pēc tam uzkritis virsū pilij un šobrīd tiek gaidīti gaišāki brīži, kad pils atkal parādīsies. Lai ezers uzkristu, lietas esot jānosauc īstajos vārdos. Gluži tāpat kā jāsaka «Burtnieks», lai Burtnieks uzkristu uz galvas. Evelīna savā darbā šo ideju ir attīstījusi tālāk, pieņemot, ka katram indivīdam vai sabiedrībai ir savs lidojošais ezers, viņu pašu mīts un priekšstats par cilvēcisko ievainojamību. «Savā ziņā tas ir mans skatījums, raugoties ar distanci no Berlīnes, kas vispār šobrīd notiek Latvijā,» skaidro Rīgā un Berlīnē strādājošā māksliniece. «Ezers ir uzkritis un tagad skatās, kas notiks tālāk.»
Instalācijas mehānisms - šūpoles ar iebūvētiem skaļruņiem, kas šūpojas virs apmeklētāju galvām un izplata telpā skaņas, - darbojas līdzīgi kā ūdenī iemetot akmeni. Ūdens sakustas, un paiet laiks, kamēr tas atkal nomierinās un iestājas pilnīgs klusums. «Gribējās panākt meditatīvu, hipnotisku sajūtu. Kā raugoties ūdens viļņos,» saka Evelīna.
Instalāciju Gara diena vācu publika līdz septembra vidum varēja aplūkot Siguhr Horgalerie, bet tās priekštečus, darbus par šo pašu tēmu, - izstādē Burt Nieks Kunstlerhaus Bethanien mākslinieku rezidences izstāžu zālē vasarā. Uztvēruši ļoti labi, saņemtas atzinīgas atsauksmes. «Instalācija skanēja latviski, un viņiem šī valoda likās tik saistoša un melodiska, ka daudzi nāca klāt ar vēlmi uzzināt, par ko ir runa,» atceras Evelīna. Veidojot Burtnieka projektu, māksliniece pamanījusi, ka šodien mākslā arvien vairāk iezīmējas kopēja virzība - atgriešanās pie indivīda, pie saknēm. To apliecinājuši arī vairāki kuratori, kas apciemoja māksliniekus rezidencē.
Ar ripzāģi galvā
Kas ir pirmais - stāsts vai skaņa? «Manā gadījumā visbiežāk lielāku iedvesmu ir devusi tieši skaņa, mūzika, trokšņi, tos vizualizējot. Nevis otrādi,» atbild māksliniece. Pati vairāk mīlot klusumu un pieļauj, ka dažreiz trokšņus dzird divreiz spēcīgāk nekā citi. «Vai arī - vienkārši pārvērtēju savas spējas!» viņa saka un smejas. Trokšņi mēdz nokaitināt tiktāl, ka steidzami kaut kas jādara, lai no tiem atbrīvotos. Piemēram, pirms gada bijusi ļoti karsta vasara, Rīgas dzīvoklis sakarsis tā, ka gulēt bijis ļoti grūti. «Sapņojot pusnomodā, man šķita, ka pagalmā kāds kaut ko zāģē,» viņa atceras. «Pamodos, un tā arī bija, - astoņos rītā kāds vīrs tiešām zāģēja, bet nu tā sajūta bija it kā zāģētu galvā. Beigās tapa fotogrāfija, kur izskatās, ka ripzāģis griežas galvā, un redzams arī āmurs, kas sit.» Esot tādi trokšņi, no kuriem var tikt vaļā, tos atskaņojot. Pērn Skaņu mežā piedalījās ar performanci čellam, motociklam un grabošiem instrumentiem - konservu bundžām, āmuriem un citiem.
Sākotnēji iedvesmojusies no Viestarta Gailīša darbības skaņu mākslas laukā, Evelīna katru savu nākamo darbu uztver kā jaunas mācības, jo skaņu mākslu pati nav studējusi ne Rīgā, ne Berlīnē. Viņu aizrauj darbs ar trīsdimensionāliem objektiem, un jo lielākiem - jo labāk. «Joks, bet tā vienmēr sanāk, ka vajadzīgi vismaz četri spēcīgi vīri, lai šos objektus izkustinātu no vietas,» stāsta trauslas miesasbūves īpašniece Evelīna un atklāj, ka pati visnotaļ labi pārzina dažādus mehānismus - mašīnas motoru, zobratus, zāģus un daudz ko citu. Viņa rada ideju, veic pamatīgu tēmas izpēti, rada skices, bet pats darbs visbiežāk top komandā. «Es satieku tādus tīrradņus, kas ir vai pavisam nav saistīti ar mākslu, notiek ideju apmaiņa, un tas vienmēr ir iedvesmojoši un interesanti,» - tā Evelīna.
Zaļš un sarkans
Jau novembrī paredzēts doties atpakaļ uz Berlīni, uz kārtējo rezidenci. Rīgu un Berlīni nevar salīdzināt - gluži kā zaļš un sarkans. Distance ir nepieciešama mākslinieces darbiem. «Ja pieliktu zīmuli tuvāk acīm, es nekad īsti neredzētu, ka tas ir zīmulis,» viņa skaidro vienkāršo līdzību. Arī tā taisnība - ja vienreiz nogaršo komandas darbu, kas virzās veiksmīgā ķēdē uz priekšu un tiek finansiāli atbalstīts, meklēt savu darbu realizēšanas iespējas ārzemēs šķiet daudz saistošāk.
2009. gadā Evelīna un mākslinieks Miks Mitrēvics pārstāvēja Latviju Venēcijas biennāles 53. starptautiskajā izstādē. Jautāju, ko māksliniekam dod šī piedalīšanās. «Nekādi brīnumi uzreiz nenotiek,» viņa atklāj. «Varbūt pēc gada tevi paaicina uz Kairas biennāli, vēl pēc diviem kāds atceras tavu darbu un atzīst tavu stilu par saistošu un paaicina vēl kaut kur. Biennāle ir vienreizēja iespēja ieraudzīt savu darbu pasaules mākslas kontekstā.»