Vakarzemes noriets

Stāstiņi par nejēdzībām, ar kādām jāsaskaras, mēģinot iedzīvoties citās Eiropas valstīs, ir atsvaidzinoši vairāku iemeslu dēļ. Gan tādēļ, ka ļauj mierīgāk (taupām nervus!) uztvert dažu labu Latvijā sastopamu neērtību, gan tādēļ, ka spēj vairāk pastāstīt par mūsdienu pasauli nekā vispārpieņemtās versijas, kas izlasāmas presē, politiķu runās un ekspertu pētījumos. Proti, jāsecina, ka par spīti brīvā tirgus, kapitālisma utt. piesaukšanai Rietumi ir iespīlējušies arvien smagnējākā dažnedažādu regulējumu korsetē, ka patiesībā konkurence nereti tiek maigi, bet nepārprotami bremzēta, ka izslavētā cīņa par pircēju/klientu notiek diezgan letarģiski. Ja neskaita vienmēr skrejošu, ambiciozu paplānu slānīti, vairumam Rietumu cilvēku atalgojums ir viena lieta, pildāmā darbiņa kvalitāte, profesionāls lepnums - pavisam cita. Piemēram, kādēļ Parīzē atkritumu izvešana notiek tikai naktī (to varētu saprast), bet konkrētie darba rūķi uzskata par nepieciešamu tvertnes ripināt, mētāt pa zemi, pamodinot visu kvartālu, zīdaiņus un suņus ieskaitot? Kādēļ Amsterdamā gluži labos restorāniņos apkalpotāji krāmē uz šķīvjiem maizi no atkritumu maisiem klientu acu priekšā? Kādēļ Itālijā vilcienu atiešanas saraksts nereti ir tikai apdrukāts papīrs, kuram maza saistību ar realitāti? Tāpēc, ka «neiespringst». Jo ir pārliecināti, ka sistēma, kurā relatīvi komfortabli jūtas, ir nesagraujama un nekas slikts ar to nevar notikt. Par ekonomisko krīzi, globālo sasilšanu utt. lasa vai ik dienu, tomēr tas skar citus...