Šo pusaudzes gada atklājumu man atgādināja (gan ne vizuāli, jo Fēgezaka romāns ir krāšņi iesiets, ilustrēts, skaisti nostrādāts) pērnā gada beidzamajās dienās iznākusī Senči un pēcteči. Dzimtas vēsture - bet arī mūsu valsts vēsture, kā to trāpīgi priekšvārdā saka tulkotājs Pēteris Bolšaitis: «Mūsu valsts un tautas vēsture ir daudz vairāk nekā tikai mūsu pašu, etnisko latviešu, stāsts. [..] Katra no šīm tautām ir daļa Latvijas vēstures, bet it īpaši «vācbaltieši» [..] veidoja «rietumniecisko» Latviju, kādu mēs to atpazīstam šodien.» Otrajā priekšvārdā grāmatas vēsturisko nozīmi Eiropas kontekstā apliecina Oldenburgas Universitātes vēstures profesors Mihaels Garlefs. Lasīšanai fonu veido ne vien lieliskais vizuālais noformējums un tīkamais papīrs, bet arī tulkotāja «untums» - Mīlenbaha un Endzelīna pareizrakstība ar mīksto ŗ un ch. Ir grāmatas, kurās tas kaitina un šķiet pašmērķīgi, taču šajā - iederas.
Autors ir apkopojis un secīgi sakārtojis savu senču Kampenhauzenu (no mātes puses) un Fēgezaku dzimtas arhīvus: vēstules, dienasgrāmatas, dažādus citus dokumentus, ļaujot ieskatīties savas dzimtas sadzīvē divu gadsimtu garumā. Lai gan grāmata bagātīgi izraibināta ar vēsturiskiem dokumentiem un atsaucēm, neviens vairs īsti nezina, kas no aprakstītā tiešām noticis, bet kas - vēlāk izdomāts. Tomēr tas nešķiet makten svarīgi. Varētu domāt - kas gan tur tāds, ieskatīties svešinieku dzīvēs. Bet šī grāmata ir īsta baltvācu silva rerum* - ar trakajiem notikumiem, kas pārstāstīti aculiecinieku vārdiem, pietiktu vairākiem dēku romānu sējumiem, vairākiem neganti sirdi plosošiem stāstiem par mīlu, par galma intrigām un pilskundzēm, kas pieprot gan rakstīt un izšūt, gan dziedināt un saimniecību vadīt.
Neesmu vēsturniece, tāpēc vienīgi piebildīšu, ka man šķiet lieliski, ka pamazām, pamazām aizpildās plašākai publikai līdz šim maz zināmie baltie un puspelēkie plankumi mūsu zemes vēsturē, un tieši pērnais gads ir bijis ārkārtīgi ražīgs šajā jomā. Ne tikai divdesmitais gadsimts, bet nu jau arī agrāki laiki pamazām paveras skatam un atklāj, ka (vismaz man) skolā mācītais varētu spēcīgi atšķirties no realitātes.
Paralēli dzimšanas, miršanas un precību lietām grāmatā, protams, risinās arī vēsturiskie notikumi un XIX gadsimta otrajā pusē, kad ar Krievijas cara Aleksandra III svētību sākās Baltijas pārkrievošana, pamazām sākas fon Kampenhauzenu un Fēgezaku dzimtas noriets... Taču grāmatas izskaņa nav skumīga, tā apliecina jauna sākuma iespējamību - un to skaidri pierāda arī paša rakstnieka neparastā, garā un notikumiem bagātā dzīve, kas radusi atspoguļojumu arī citās grāmatās. Iespējams, drīz latviski būs pieejams arī viņa Eiropā zināmākais darbs - triloģija Baltiešu traģēdija.
*Silva rerum - lietu mežs (latīņu val.), dzimtas grāmata, kādu rakstīja Lietuvas dižmaņi. Atsauce arī uz slaveno K. Sabaļauskaites romānu par aptuveni to pašu laikposmu Lietuvā.