Grāmatas dizains ir patīkami brutāls - balts vāks, melni burti, un dzejoļi sākas jau uzreiz pirmajā lappusē bez visādiem tituliem un prettituliem. Lasītāju it kā iemet Bērziņā, lai peld tālāk pats, kā nu prot.
Uzmīļojis verlibru
Lasītājam par nelielu atvieglojumu Bērziņš pēdējos gados uzmīļojis verlibru (jeb brīvo dzeju, kur katra rinda drīkst būt tik gara, cik autoram iepatīkas), kura rindu asimetriskais spurainums, lai arī vietām, šķiet, bremzē un izdangā ritmu, tomēr ļauj mazliet vieglāk sagremot autora vēstījumu, turpretī, piemēram, garo blāķi Smagais krūms, Regina rigensis (43.- 44.lpp.) nedzērušam bija bail lasīt (beigās tomēr saņēmos un nemaz nenožēloju, jo beigās tekstā parādījās Inese Zandere un viņas klātbūtnē lasīšana vedās raitāk).
Krājumā izceļas reliģiskām alūzijām piesātinātu tekstu kopa (8.-20.lpp.), kura prasa zināmu erudīciju no lasītāja, - ja nezini, kas ir Vāravs, Ninive, Hāmāns, būs pagrūti izsekot visiem pavedieniem, kas atpazīstamās mūsdienu reālijas saista pie kultūrslāņa, kas kā allaž pie Bērziņa ir pabiezs.
Savukārt viegli pieejami un labi līdzpārdzīvojami ir verlibri Fragments ar Fredi (56.-57.lpp.) un Paša bēres, no sākuma līdz beigām plaģiāts (36.lpp.) , kas atsauca atmiņā kaut ko no tās vienkāršības, kas lielākajā daļā Bērziņa dzejas nav sastopama jau kopš septiņdesmitajiem: «Cik forši bērēs manās,/kā parasts: ar parastām runām,/ar mērenu pagramstīšanos kādai gar pupiem,/ar paviršu salekšanos,/bet bez attiecību skaidrošanas, kaut daļa bērinieku jau gados/ un nemaz nav sadalīti smaržīgie egļu vainagi./Ne par ko te neesmu atbildīgs, vienīgi ja nu Brūveris ar leiti sakaujas.»
Dzejo latgaliski
Interesants jaunums ir arī pāris dzejoļu latgaliski. Tos lasot, jādomā - cik stipri valodas izvēle spēj noteikt dzejoļa iemiesošanos īstajos vārdos? Teksta Mienešu rūža, 2006 (48.lpp.) veidojums vēl spēj nodot savu autoru (lai arī reizēm jāpašaubās - a ja nu tas Ryučāna teksts?), bet dzejolis Lyugšona zagļa. Čuvašu motivs (46.lpp.) vedina domāt, ka lasām kāda jauna, iepriekš nemanīta latgaliešu autora darbu.
Mazs ieteikums: varbūt Bērziņam laiks apgādāties ar pāris dubultniekiem tāpat kā Kunnosam? Tad viens no tiem varētu būt latgaliešu dzejnieks - gan uztaisītu plunkšķi Māras zemes dzejā, gan sagādātu brīnumus Bērziņa lasītājiem, gan honorāru dabūtu.
Kas par gulēšanu?
Lasītājs redzēs, ka dzejoļu krājumā daudzviet piesaukta gulēšana: «Kaza apēdusi tās vārsmas, kas liedza/mums ar tevi pārgulēt!» (15.lpp.), «kaut es ar tevi guļu, es nezinu tev vārda» (26.lpp.), «tu negribēji tad ar mani gulēt, tu gāji, durvis cirti: ar traku negulēšu!» (43.lpp.), «kab saguļ ar Terezi,/kab saguļ ar Ļiļu» (47.lpp.), «ar jaunu meitu pārgulēšu, ar to leišu meitu» (51.lpp.).
Dažādas pazīmes liecina, ka tā nav tikai 65 gadus veca vīrieša fantāzija un lielība, bet gan rituālu aktu kopums (nu, kaut kas līdzīgs tam, kā Saliņš reiz «uztaisīja bērnu» Mildai), kas tiek atrisināts grāmatas pēdējā dzejoļa pēdējā rindā: «un piedzimst čigānēns» (65.lpp.). Bērziņš it kā uz brītiņu paver nākotni, kurā valdīs pussvešs, vitāls spēks, atšķirīgs no mūsu ilgām un priekšstatiem, kultūrnastu un abstraktu ideju nenospiests, - daudz pievilcīgāks par dumjo, Frankfurtē sarakstīto Buratīno (Cilvēka dēls, 62.lpp.), kurš ne vienu reizi vien jau lauzis pārlieku garo degunu un kuram patīk «ēst treknu, stipru dzert».
Pastnieks kā vēstnesis
Bērziņa piesauktais pastnieks pēc grāmatas izlasīšanas liekas kā vēstnesis no visdažādākajiem laikiem un vietām, kurš no pasta somas var izvilkt gan senu rakstu tīstokļus, tā aizsviezdams mūs tūkstošgadīgā pagātnē, gan arī iesāktu kortelīti, aicinādams uz čomisku, pavisam sadzīvisku sarunu (un tad, kā zināms no 28.lpp., krūmā var pazust mobilais). Ne visas pastnieka nestās vēstis būs saprotamas un līdzpārdzīvojamas (hmm, varbūt noderētu dažs paskaidrojums petitā?), taču noteikti atradīsies kāda, kas liksies gluži kā cienījamam lasītājam par godu rakstīta - kaut ņem un raksti uz kartītes savam tuvākajam.
Tiem, kas pēc recenzijas izlasīšanas grib atrast skaidru atbildi - pirkt vai nepirkt? -, šoreiz jāpaskaidro, ka jautājums ir bezjēdzīgs: mēs tāpat visi esam tikai personāži Bērziņa sapnī, kuru viņš sapņo no grāmatas grāmatā, un tāpēc esam arī šīs Bērziņa grāmatas neatņemama sastāvdaļa.
Tāpēc šīs grāmatas iegāde jāuzlūko drīzāk par partijas biedra naudas vai komunālo izdevumu maksājumu - citādi vēl Bērziņš izmetīs no sava sapņa, ej tad nu sūdzies Eiropas tiesās!