Patlaban var sacīt, ka viens posms beidzies, Valsts prezidents izsludināja grozījumus apsardzes nozari reglamentējošajā likumā. Tas, pret ko mēs, DNKA, iebildām, bija ieviešanas termiņa ilgā atlikšana. Aprīlī Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā vairākums deputātu man neizprotamu iemeslu dēļ atbalstīja deputāta Jāņa Ādamsona priekšlikumu pārcelt prasības, kas saistīta ar vadības centru sertifikāciju tehniskās apsardzes jomā, ieviešanu līdz 2017. gada 1. janvārim. Ņemot to vērā, pārmaiņas nozarē pēc būtības nenotiks vēl trīs gadus, un trīs gadus haoss, kas šobrīd vērojams apsardzes jomā, turpināsies.
Neviens likums tomēr nav universāls risinājums visām nozares problēmām. Kāpēc vispār apsardzes jomā valda haoss?
Apsardzes nozare - apzināti vai nejauši - ir atstāta novārtā. Diemžēl atšķirībā no citām licencētajām nozarēm apsardzes biznesā nav izveidota sistēma, kas nodrošinātu caurskatāmību. Sava uzraudzības sistēma ir finanšu sektoram, sava - azartspēļu nozarei. Lai gan arī apsardze ir licencēta nozare un valsts līdz ar to pateikusi, ka apsardzes biznesu - tāpat kā citas licencētās nozares - uzraudzīs stingri, tomēr daudz kas pamests pašplūsmā. Par to liecina arī Latvijas tirgum neadekvāti lielais apsardzes uzņēmumu skaits. Šogad marta beigās mūsu valstī bija 550 licenci izņēmušu apsardzes uzņēmumu. Es neesmu pret lielu konkurenci, bet, ņemot vērā Latvijas tirgus mērogus, rodas jautājums, ko visi šie apsardzes uzņēmumi reāli var darīt, jo apsardzes pakalpojumu pircēju ir tik, cik ir.
Savukārt apgrozījums apsardzes nozarei kopumā 2012. gadā bija mērāms simtos miljonu eiro, un apmēram pusi no visas nozares apgrozījuma veido divdesmit apsardzes uzņēmumu. Nav saprotams, ko vispār dara pārējie.
Ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) esam pārrunājuši situāciju, ka ir virkne apsardzes uzņēmumu, kuros ir viens līdz pieci darbinieki, bet apgrozījums - viens miljons, divi miljoni. Apsardzes biznesā strādājošie zina, ka ir grūti ar pāris darbiniekiem tikt pie apgrozījuma, kas mērāms miljonos. Daži darbinieki un apgrozījums miljonos - tas nav loģiski.
Arī iepirkumu konkursos redzam, ka piedalās uzņēmumi ar cenu piedāvājumu bez jebkāda loģiska pamatojuma. Rodas iespaids - vai nu šie uzņēmumi nodarbojas ar labdarību, ko varētu pieņemt kā īslaicīgu darbības modeli, bet kas ilgtermiņā nav iespējama, jo biznesam tomēr jānes peļņa, vai arī tiek īstenotas nodokļu nemaksāšanas shēmas. Turklāt ir pat daudz apsardzes uzņēmumu, kuros, pēc oficiālajiem skaitļiem spriežot, saimnieciskā darbība vispār nenotiek.
Kādus soļus nozarē valdošā haosa sakārtošanai gaidāt no Saeimas deputātiem?
Šobrīd - neko. Gaidām rudeni un Saeimas vēlēšanas. Izvērtēsim, kāda būs jaunā Saeima, un, iespējams, vērsīsimies ar ierosinājumu, ka pārmaiņas jāievieš agrāk par 2017. gadu, lai haoss apsardzes nozarē tiktu mazināts un nozare tiktu sakārtota.
Apsardzes biznesa videi bieži tiek pārmests pārskatāmības trūkums, norādot uz oficiāla, respektabla, publiska apsardzes uzņēmumu reģistra neesamību.
Jā, tā ir nopietna problēma. Esam jau runājuši ar Saeimas deputātiem, Valsts policiju (VP) un Iekšlietu ministriju, ka vajadzētu izveidot apsardzes uzņēmumu reģistru, kurā ikviens pakalpojumu pircējs - gan no publiskā sektora, gan no privātā sektora - varētu iepazīties ar datiem par interesējošo apsardzes uzņēmumu. Pat daudz lamātajā būvniecības nozarē ir Būvkomersantu reģistrs, kurā katrs var paskatīties, ko uzņēmums dara, cik daudz tajā ir darbinieku, kādi ir būvapjomi. Apsardzes nozarei ir tikai viens VP dokuments, kurā ietverti ļoti skopi dati. Rezultātā veidojas neloģiskas situācijas. Piemēram, kādā iepirkumā bija prasība, ka vajadzīgi simts apsardzes darbinieku. Pēc informācijas mūsu asociācijas rīcībā, uzņēmumam, kurš uzvarēja konkursā, nav tik daudz darbinieku, turklāt ir vēl citi klienti. Tad kā uzvarētājs vispār var izpildīt konkursa prasību? Ir bijuši arī gadījumi, kad pasūtītāji līgumus ar konkursa uzvarētājiem lauž, jo uzņēmumi prasības nespēj pildīt, turklāt tieši tāpēc, ka reāli nav nepieciešamo darbinieku.
Jūsuprāt, minētie gadījumi liecina, ka apsardzes nozarē - paralēli godprātīgiem uzņēmējiem - strādā daudz negodprātīgu uzņēmēju vai vienkārši vieglprātīgu cilvēku?
Negodprātīgi uzņēmumi apsardzes nozarē noteikti ir. To parāda arī tādi gadījumi, ka, piemēram, pirms neilga laika VID, kā mēdz teikt, pie rokas pieķēra uzņēmumu, kurā apjomīgas naudas summas tika darbiniekiem izmaksātas aploksnēs. DNKA biedri arī saņem informāciju no bijušajiem darbiniekiem, kuri saka: «Parasti algu samaksā aploksnē, bet tagad samaksa kavējas. Ko lai dara?» Bet neko jau nevar izdarīt, jo neizmaksātā nauda oficiāli nekur nav solīta. Gadās arī situācijas, ka mūsu asociācijas biedriem darbinieks teicis: «Es gribu lielāku algu.» Uzņēmējs atbild, ka nevar atļauties maksāt lielāku algu. Tad darbinieks saka, ies strādāt pie cita uzņēmēja, kurš maksās vairāk, un tas nekas, ka daļu naudas maksās aploksnē. Galvenais, ka naudas būs vairāk.
Protams, apsardzes nozare nav vienīgā, kur pastāv šādas problēmas, arī būvniecība un vēl citas nozares cīnās ar to, ka daļa uzņēmumu darbiniekiem algu par padarīto maksā aploksnē.
Kāda ir vidējā alga jūsu asociācijas biedru uzņēmumos?
Vidēji ap 710 eiro jeb 500 latiem pēc nodokļu nomaksas. Jāpiebilst, ka apsardzes nozarē ir darbinieki, kuri nopelna ievērojami vairāk, bet nereti tādā veidā, ka strādā vairākos uzņēmumos, no vienas maiņas skrien uz nākamo. Te rodas jautājums, par kādu kvalitāti vispār varam runāt, vai vairākos darbos strādājošs darbinieks var vispār kaut ko nosargāt?
Ja alga ir nedaudz virs 700 eiro, nenoliedzami cilvēki ar labu profesionālo sagatavotību un veselīgām ambīcijām meklēs iespēju nopelnīt vairāk - kaut vai strādājot divās maiņās.
Jā, tā jau tas ir. Noteikti vidējais atalgojums apsardzes uzņēmumos varētu augt, un tas augtu, ja nebūtu maksāšanas aploksnē, ja godīgajiem uzņēmējiem nebūtu jākonkurē ar tādiem uzņēmumiem, kuri darbojas pelēkajā zonā.
Vēl jāpiebilst, ka nereti vērojamas situācijas, iepirkumu konkursa rezultātā iepirkts pakalpojums - sargāt kādu objektu. Kad turp aiziet pārbaude, izrādās, ka objektā nemaz neatrodas apsargs, bet tikai pensionārs dežurants bez apsarga sertifikāta, lai gan pakalpojums iepirkts kā apsardzes pakalpojums. Iespējams, pakalpojuma pircējs nemaz nezina, ka cilvēks, kurš sargā objektu, patiesībā nav apsargs, bet tikai dežurants. Turklāt pensionāram neko pārmest nevar, viņš savukārt varbūt nemaz nezina, ka objektā būtu jāatrodas sertificētam apsargam, tāpēc visi pārmetumi jāadresē apsardzes uzņēmumam. Diemžēl kompleksi neviens uz šādām problēmām neskatās, dažādas institūcijas skatās atrauti cita no citas. Mēs negribam neko pārmest VP, jo nodaļā, kurai jāuzrauga apsardzes nozare, strādā divi trīs cilvēki un tas ir par maz, lai sistemātiski, pilnvērtīgi kontrolētu nozari.
Var jau teikt, neloģiski šķiet, ka mēs, uzņēmēji, paši prasām, lai mūs vairāk kontrolē, bet pieredze rāda, ka ikvienā uzņēmējdarbības jomā vajadzīgs kāds, kurš no malas uzrauga spēles noteikumus.
Uzņēmēju vidū jau arī ir dažādi cilvēki, turklāt cilvēku dabā vispār ir ko pārkāpt - daudzi šķērso ielu pie sarkanās gaismas vai arī, braucot pie stūres, pārsniedz ātrumu. Ir cilvēki, kas ko pārkāpj ļoti reti, citi cenšas ko pārkāpt, tiklīdz rodas tāda iespēja, un, ja jūt, ka sankcijas neseko, sāk justies brīvi un pārkāpumus izdara aizvien biežāk.
Uzņēmējus, kuri godīgi maksā visus nodokļus, prasīt stingrāku valsts kontroli nozarei droši vien motivē bažas, ka citi uzņēmēji, kuri maksā algas aploksnē, var piedāvāt zemākās cenas un tādā veidā pārspēt konkurējošos uzņēmumus pat iepirkumu konkursos.
Jā, protams, arī šis faktors ir būtisks. DNKA biedri valsts un pašvaldības iepirkumos praktiski vispār nepiedalās, tikai retu reizi, intereses pēc, jo saprot, ka ar savu cenu nevar konkurēt tieši tāpēc, ka konkursos dominē plaši zināmais zemākās cenas princips. Negribu teikt, ka pakalpojums, kas pirkts par zemāko cenu, vienmēr ir nekvalitatīvs, bet, ja pērk par zemāko cenu, var paveikties nopirkt kvalitatīvu piedāvājumu, bet var arī nepaveikties.
Būvniecības jomas uzņēmēji teikuši - uzņēmumiem, kam bijušas problēmas ar nodokļu nomaksu, vajag uz konkrētu laiku liegt piedalīties valsts un pašvaldību iepirkumu konkursos.
Iespējams, tas būtu risinājums. Mēs kopā ar Iepirkumu uzraudzības biroju arī gatavojam vadlīnijas par saimnieciski izdevīgākā principa izmantošanu apsardzes pakalpojumos, un vadlīniju izmantošana būtu viens solis pretī nozares sakārtošanai. Būtu svarīgi arī pārbaudīt, vai konkursa uzvarētājs vispār spējīgs sniegt solīto pakalpojumu, būtu jāprasa gandrīz vai nostādīt rindā apsargus, kuri tad objektu apsargās. Ja šie darbinieki uzņēmumā reāli strādā, uzņēmums nākamajā dienā pēc uzvaras konkursā var parādīt, kuri tad ir tie cilvēki, kas sargās pasūtītāja objektu.
Kādus kritērijus apsardzei vajadzētu izvirzīt uzņēmējam, kas sāk savu biznesu, piemēram, atver veikalu?
Pareizākais ceļš ir iet pie apsardzes uzņēmumiem, izstāstīt, kas jāsargā, un uzklausīt, kādi risinājumi tiek piedāvāti.
Ja sola, ka apsardze tiks nodrošināta izcilā kvalitātē, kā to pārbaudīt?
Kā jau minēju, vajadzīgs apsardzes uzņēmumu reģistrs. Tad tur varētu uzzināt informāciju par katru uzņēmumu. Tagad var tikai atvērt mājaslapu un paskatīties, bet mājaslapu informācijai nav juridiska spēka.
Jums, labi pazīstot apsardzes nozari, piemēram, kad ieejat veikalā un redzat apsargus, rodas iespaids, ka apsardzes kvalitāte ir pietiekama?
Esmu redzējis, ka daudzos lielajos objektos tiek nodrošināti profesionāli, kvalitatīvi apsardzes pakalpojumi. Noteikti negribu teikt, ka visi mazie apsardzes uzņēmumi ir šaubīgi. Reģionos ir daudz mazu uzņēmumu, kas strādā ļoti kvalitatīvi un sadarbojas, piemēram, tehniskās apsardzes jomā, lai apkalpotu arī vērienīgus klientus. Tomēr kopumā apsardzes nozarē problēmas ir un nevar izlikties tās neredzam.