Varbūt uzreiz par to priekšstatu, ka Latvija ir enerģētikas lielvalsts un mums tā ir stiprā puse. Tā nav. Mēs joprojām importējam 30% nepieciešamās elektroenerģijas. Pagājušogad importējām vēl vairāk. Jo ir divi nozīmīgi mūsu elektrības avoti - Rīgas TEC, kas strādā gāzes koģenerācijas režīmā, un Daugavas hidroelektrostacijas. Bet Daugavā ūdens pietece nav vienmērīga. Lai darbinātu Daugavas HES ar pilnu jaudu, mums ir tikai viens mēnesis gadā - palu mēnesis. Visu pārējo laiku ūdens līmenis ir 7-10 reižu mazāks. Ar Daugavas HES mēs varam nodrošināt tikai tā saucamo pīķa jaudu jeb tos brīžus, kad ir lielākais elektrības patēriņš - rīta stundās, laikā, kad cilvēki atgriežas no darba. Savukārt Rīgas TEC mēs darbinām ziemā, kad koģenerācijas režīmā iespējams vienā ciklā izstrādāt gan siltumu, gan elektrību. Pagājušajā gadā gāzes cena bija uzkāpusi ļoti augstu, savukārt elektrības cena tirgū bija ļoti zema, tāpēc mēs ierobežojām elektroenerģijas izstrādi gāzes koģenerācijā un iepirkām elektroenerģiju tirgū. Tāpēc apgalvojumi, ka mēs esam pašpietiekami, kas bieži izskan, nav patiesi. Lai kā gribētos, bet tā nav.
Tomēr kas notiks ar cenu pieaugumu?
Sabiedrisko pakalpojumu regulators ir apstiprinājis jaunu obligātā iepirkuma komponenti (OIK), kas ir pieaugusi par 0,56 santīmiem par kilovatstundu. Mājsaimniecību tarifos, kas ir spēkā no 2011. gada aprīļa, šis lielums nav iekļauts. Savukārt juridiskajiem klientiem, kas elektrību jau pērk tirgū, darbojas jaunā komponente. Latvenergo kā publiskais tirgotājs ir spiests administrēt obligāto iepirkumu - tātad mēs iepērkam elektrību no vairākiem simtiem neatkarīgo ražotāju, samaksājot viņiem jau tekošajā gadā, un tas veido šo OIK lielumu - tas tiek iekļauts cenā juridiskajiem klientiem, kas ir tirgū. Protams, šai situācijai ir jāatrod risinājums, jo mēs nevaram laikā, kad regulators ir apstiprinājis jauno komponenti, kas ir 1,89 santīmi par kilovatstundu, turpināt tarifos uzturēt veco komponenti, kas ir 1,23 santīmi.
Tātad Latvenergo iesniegs jaunu tarifu plānu?
Situācija nav līdz galam skaidra. Faktiski tai ir divi risinājumi. Atkarībā no tā, kā politiķi būs izlēmuši - atveram vai neatveram tirgu, mēs rīkosimies kā komercuzņēmums, kam jārūpējas par mums deleģēto gada rezultātu sasniegšanu.
Tomēr ko nozīmē elektrības tirgus mājsaimniecību līmenī? Vai tad mājsaimniecības pa tiešo pirks elektrību tirgū?
Atverot tirgu, skaidri jāpasaka par to daļu, kas ir obligātā iepirkuma komponente, - par to uzreiz pieaugs visām mājsaimniecībām gala rēķins. Šobrīd trīs atsevišķas komponentes - sadales tīkla komponenti, OIK un elektrības cenu - apstiprina regulators, pēc tirgus ieviešanas tīklu pakalpojumu un OIK komponenti joprojām apstiprinās regulators, bet enerģijas komponente būs tā elektrības kopējā rēķina daļa, kas būs izlikta brīvai konkurencei. Ja būs brīvais tirgus, vairs nebūs gala tarifa. Tātad OIK būs proporcionāli attiecināts visiem patērētājiem.
Mājsaimniecībām to nav patīkami dzirdēt, bet vai tas atvieglos situāciju lielajiem elektrības patērētājiem, kas cits pēc cita sūdzas par milzīgo OIK nastu?
Ar šādu struktūru kā pašlaik - nē. Jo komponente apstiprināta viena, un tā tiek rēķināta proporcionāli pret patēriņu visiem. Tas tikai izlīdzinās nevienlīdzību starp juridiskiem klientiem un mājsaimniecībām.
Intervijā Dienai CEMEX Latvija vadītājs Enrike Garsija izteica versiju, pamatojot to ar KPMG pētījumu, ka Latvijā ir viena no augstākajām, ja ne augstākā elektrības cena pasaulē ražošanas uzņēmumiem, kas ir lieli elektrības patērētāji. Vai tas tā ir?
Es neesmu redzējis KPMG pētījumu, bet izteiktajam apgalvojumam viennozīmīgi nevaru piekrist, jo intervijā nosauktie dati man šķiet neatbilstoši patiesībai. Visticamāk, Latvijas gadījumā te tika nosaukta kopējā visa pakalpojuma cena, kas tika salīdzināta ar citu valstu elektrības komponentes cenu, vai tika salīdzināti pēc būtības atšķirīgi elektroenerģijas piegādes principi.
Brīvais tirgus nosaka tikai elektroenerģijas komponentes cenu. Pārējās komponentes, kā OIK, tīkla pakalpojumi un nodokļi, katrā valstī ir atšķirīgas.
Mums elektrība brīvajā tirgū aizņem aptuveni 30% no gala rēķina, citās valstīs tas ir no 15 līdz 50%.
Skaidrs, ka cena biržā ir vienāda vai līdzīga, taču gala maksājums, ko nosaka vēl citas komponentes, atšķiras, vai ne?
Kopīgais maksājums, ieskaitot visus nodokļus un OIK, Latvijā noteikti nav lielākais. Eurostat dati liecina, ka mēs nebūt neesam lielākie maksātāji par elektrību. Viennozīmīgi Vācijā, Dānijā, Lielbritānijā Zviedrijā, Somijā ir lielākas gala cenas. Pēc Latvenergo pieejamiem datiem, mēs varam pateikt, ka Latvija nav valsts, kurā ir visaugstākā elektrības gala cena patērētājiem.
Lielos vilcienos neviens neapšauba ne to elektrības cenas daļu, ko nosaka tirgus, ne to cenas daļu, ko nosaka sadales tehniskās izmaksas. Lielākā sāpe ir OIK. Cik tā ir pamatota?
Tik tiešām ir jāsaka, ka Ekonomikas ministrijas prognozes par OIK pieaugumu līdz 2020. gadam ir ļoti biedējošas. Taču te ir jāizvērtē vairāki faktori. Faktiski OIK sastāv no divām daļām - viens ir atbalsts elektrības ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem, kas ieviests, lai sekmētu Eiropas Savienības apņemšanos sasniegt zaļo resursu īpatsvara pieaugumu līdz 2020. gadam. Savukārt otra daļa - atbalsts gāzes koģenerācijai, kas saskaņā ar Eiropas energoefektivitātes direktīvu dod garantiju bāzes jaudu uzturēšanai Latvijā. Bez atbalsta - vai tas ir nodokļu atvieglojums, investīciju atbalsts, feed in tarifs vai elektrības iepirkumi caur OIK sistēmu - neviena bāzes stacija Eiropā nevar tikt uzcelta tikai uz komerciāliem principiem, jo elektrības cenas tirgū ir salīdzinoši zemas vispārējās recesijas, patēriņa krituma un emisijas tirdzniecības sistēmas nefunkcionēšanas dēļ. Līdzīgi kā atbalstu saņem mūsu vienīgā lielas jaudas efektīvā stacija Latvijā TEC-2, tā arī citās valstīs - Vācijā, Skandināvijā un Polijā - atbalstu saņem ne tikai zaļie ražotāji, bet arī elektrostacijas, kas nodrošina bāzes jaudas, valsts elektroapgādes drošību.