Valsts resurss ir ne tikai tai piederošie īpašumi, bet arī valsts sektorā nodarbinātie. Šonedēļ Ministru kabinets mēģina tikt skaidrībā ar abiem šiem aktīviem.
Finanšu ministrijas (FM) sagatavoto priekšlikumu mērķis - pārvaldē strādājošo atalgojumu darīt motivējošāku un taisnīgāku - ir jēdzīgs. Zināmā sabiedrības daļā indīgas piezīmes par «iestādēs» strādājošo skaitu un kvalifikāciju skaitās labais tonis, tomēr realitāte ir tāda, ka kopš 2008. gada t. s. valsts tiešās pārvaldes iestādēs strādājošo skaits ir samazinājies par 27,2%. Arī tēze par «lielajām algām» ir apstrīdama: t. s. vispārējie valdības izdevumi atlīdzībai Latvijā ir apmēram 6,5-7,5% no valsts IKP, kas ir mazāk par Lietuvu, Poliju un Ungāriju (9,1-11,2%), nemaz nerunājot, piemēram, par Somiju (13,7%).
Citiem vārdiem sakot, lai valsts pārvaldē noturētu spējīgākos kadrus, zināmām pārvaldē nodarbināto grupām atalgojumu vajadzētu palielināt. FM izvirzījusi mērķi, lai speciālistu atalgojums sasniegtu 80% no līdzvērtīgu speciālistu atalgojuma privātajā sektorā (patlaban tas ir 45-54%). Te gan jāpiezīmē, ka privātajā sektorā strādājošajiem ir ne tikai labāks atalgojums (turklāt neba tas tā vienmēr un visur), bet arī lielāka nestabilitāte, nereti mazākas sociālās garantijas utt. Bet lai nu būtu - pieminētais mērķis ir saprotams. Tikai - 34 lappuses garajā dokumentā, kurā smalki aprakstītas dažādās mēnešalgu grupas, skalas un diapazoni, nejaudāju atrast kopsakarību starp potenciāli lielāko atalgojumu un pretī saņemto darba kvalitātes uzlabojumu. Vai uzstādījums būtu, ka palielinājums vienkārši pienākas par to efektivitātes līmeni, kas jau ir? Jācer, ka minējums ir kļūdains, jo pretējā gadījumā kopumā pareizā ideja izpelnīsies vētrainu pretreakciju no privātā sektorā strādājošo puses.
Pārresoru koordinācijas centrs apkopojis priekšlikumus valdībai, kā rīkoties ar, precīzi izsakoties, valsts līdzdalību kapitālsabiedrībās. Uzreiz jāsaka: tie, kuri dokumentā un pielikumos meklēs Latvijas nacionālo labumu slepenās izpārdošanas plānu, vilsies. Interesantākā - un ar konfliktiem piesātinātākā - daļa ir kaut kas pavisam garlaicīgi skanošs: valsts kapitālsabiedrību pārveide par valsts aģentūrām. Lai tēmu apaudzētu ar miesu, piemērs: autovadītājs regulāri kontaktē ar kapitālsabiedrību CSDD. Un maksā naudiņu. Toties, iespējams, ne visi maksātāji zina, ka CSDD palīdz ar naudiņu Rīgas Motormuzejam, Biķernieku sporta kompleksam. Ļoti labi, ka palīdz - ja valsts «pa taisno» to nespēj. Vienīgi kāds no CSDD klientiem varbūt nebūtu sajūsmā, ka, pats nezinot, piedalās šajā labajā darbā... Savukārt, ja CSDD zaudētu kapitālsabiedrības statusu, šādas šķērssubsīdijas vairs nebūtu atļautas. Pieļauju, ka ir kapitālsabiedrības, kurām tas nez kāpēc nemaz nepatiktu. Turklāt valsts kapitālsabiedrībā (salīdzinot ar valsts aģentūru) savējiem var maksāt vairāk, saimniekot brīvāk. Un šādu kapitālsabiedrību ir gana daudz ar gana labiem sakariem politiķu vidē. Tāpēc šī valsts «saimniecības» inventarizācija var beigties ar kliedzienu, kādi dzirdami sadzīvē: beidziet grābstīties gar manu galdu! Jā, bardaks, bet mans bardaks, un es tajā orientējos!