ha! Smieklīgi dzirdēt stereotipus, ka bezbērnu sievietes noteikti ir vecmeitas. Es un vīrs - trīsdesmitgadnieki ar labu karjeru, izglītību, nākotnes perspektīvām - abi esam nolēmuši - šobrīd bērniem nē. Varbūt kaut kad. Varbūt arī nekad. Kad kāds uzdrošinās iebāzt degunu mūsu guļamistabā, prasot, kad tad būs bērniņi, viņi saņēmuši pietiekami indīgus komentārus. Tagad beidzot visi ir atšuvušies. Bet kaitina, kad kāda atļaujas norādīt, ka man noteikti jādzemdē. Ūdens krūze vecumdienās? Ko tad, ja dzert negribēsies?
Zane. Man 100% nebūs bērnu. Ne man viņi patīk un interesē, ne arī viņiem vispār redzu jēgu. Kam man tik lielu atbildību uzņemties un šitik daudz naudas tērēt? Ak, es varu iztēloties tūkstoš citu daudz foršāku lietu, ko iesākt salīdzinājumā ar kakainu autiņu mainīšanu un audzināšanu. Piemēram, lasīt, braukt ar riteni utt. Man ir maģistra grāds, esmu menedžere Šveicē, un man ir 25 gadi.
no malas. Interesanti, ka Ritas Rudušas novērojumi nekādi nesakrīt ar manējiem. Iespējams, tāpēc, ka izpratne par vērtībām ASV (par ko tagad rakstu) un Apvienotajā Karalistē krietni atšķiras. Sievietes ASV ļoti vēlas bērnus. Pat darbvietas tusiņos par to vien runā, ko kuras bērns dara, kā mācās utt. Pāri, kuriem nevar būt bērnu, adoptē (arī fiziski un garīgi slimus bērniņus). Pēdējā laikā sieviešu literatūra krietni vien nosliecas par labu bērnu audzināšanai (piemēram, Kā gan viņa to spēj? Amada Bright@ Home (nedomāju, ka tas tulkots latviski). Man šķiet dīvaini lasīt kaut kādus agrīnā feminisma atgremojumus. Nesaprotu, kāds tam sakars ar Latviju. Latvijā sievietēm ir pavisam citas problēmas, un par šīm «smalkajām kaitēm» varam tikai pasmaidīt.