Varbūt vajadzīga palīdzība?
Reizēm paskatos spogulī, un man sevis paliek žēl. Par nodzīvoto. Esmu ļoti daudz un smagi savā dzīvē strādājusi. Vilkusi ģimeni, stutējusi bērnu. Brīžiem dzīves dienas gājušas tā, ka vakaros vairs atliek spēka tikai nokrist un gulēt. Ja tagad uz to visu atskatos, nožēlojami pavadīts mūžs. Ne es esmu bijusi ceļojumos, ne atļāvusies dzīvē ko skaistu baudīt. Tikai varbūt kādreiz algas dienā kādu kleitu sev nopirkt. Visu mūžu esmu dzīvojusi ar atbildības izjūtu par kādu. Par darbu, par bērnu... Tagad jau vairāk nekā desmit gadu esmu pensijā. Meita nedzīvo kopā ar mani, mēs nevaram sadzīvot. Kaut es ļoti gribētu. Esmu viena. Vīrs miris. Savulaik, kad meita studēja, man bija pat kavalieris! Bet tolaik es domāju - kā nu es tā, nodošu savu mīļoto dzīvesbiedru, kaut viņš jau aizsaulē. Un ko par to radi teiks? Es no šīs domas atteicos. Bet varbūt vajadzēja. Tagad būtu vismaz kāds, ar ko parunāt ziemas naktīs, kad nenāk miegs...
Un es nudien nesaprotu, kā novecot skaisti. Kleitas jau kļuvušas par mazu. Gribētos nopirkt jaunas, bet tam naudas nav. Un grumbas nepaliek mazākas. Meita reiz piedāvāja apmaksāt ceļojumu. Ar manu veselību? Turklāt sapņi jau izsapņoti, pareizāk sakot - izsāpēti. Lai brauc jaunie.
Draudzenes arī jau apmirušas. Vecumā jau nav daudz cilvēku, ar ko atrast kopīgu valodu. Vai nu politiskie uzskati atšķiras, vai nu vienkārši nav par ko runāt. Tās tenku vecenes man pie sirds neiet.
Uz baznīcu aizeju. Bet tur viss ir pa vecam - klačas un intrigas. Pat negribas vairs ne ar vienu runāt. Jūs rakstāt - skaisti novecot. Bet uzrakstiet arī recepti - kā? Kādas mums, lauku pensionāriem, ir iespējas garajās ziemas dienās, izņemot raudzīties pa logu, kā pa ielu garām brauc mašīnas? Avīzes arī vairs nevaru atļauties abonēt. Tikai paskatīties televizoru, kur rāda skaistus un spriganus cilvēkus, un saprast, ka dzīve ir pagājusi garām. Varbūt tā kaut kur notiek, bet ne ar mani.
Es gribētu skaisti novecot. Sapucēties un, neskaitot naudu, iet uz teātri, koncertiem, kino, grāmatnīcās pirkt grāmatas un visiem smaidīt. Bet man nav par ko smaidīt. Mēs katrs varam novecot tā, kā to spējam. Vienīgais prieks, ka dažiem tas izdodas labāk par mani.
Zinaīda no Jēkabpils