» Gluži vienkārši rakstnieks vai žurnālists, kas mīl savu darbu, nevarot tā vienā dienā aiz sevis aizvērt durvis un pateikt - viss. «Ja jūs rakstāt, tad jūs rakstāt visu savu dzīvi. Protams, ja nerakstāt tikai naudas dēļ,» viņš pasmaida.
25 gadus viņš nostrādāja Francijas Starptautiskajā radio. Tiekamies viņa bijušajā darbavietā, te viņš ieradies paēst pusdienas. Lai arī likums V. Amurskim ļāva palikt darbā līdz 70 gadu vecumam, lēmumu pamest darbu viņš pieņēma pats. «Sanāca tā, ka radio vadība nolēma krietni samazināt žurnālistu skaitu, tika aizvērtas vairākas redakcijas. Ekonomējot arī krievu redakciju grasījās samazināt par diviem cilvēkiem,» viņš skaidro. Tā kā V. Amurskim jau bija liels darba stāžs, viņš nolēmis - lai turpina strādāt tie, kas ir jaunāki par mani. Tagad oficiāli būdams pensionārs, viņš turpina rakstīt. Drīz iznāks viņa piektā dzejoļu grāmata. Viņš arī publicējas dažādos izdevumos.
V. Amurskis neslēpj - viņš saņem frančiem diezgan labu pensiju - nedaudz vairāk kā 2000 eiro mēnesī. «Tas gan nav ļoti daudz, jo Francija ir ļoti dārga valsts,» viņš saka. Profesijas specifikas dēļ viņam ir vairākas priekšrocības. Piemēram, ar goda žurnālista apliecību nav jāmaksā par ieeju muzejos, viņam ir arī atlaides ceļojumiem. Kļuvis par pensionāru, viņš šo piekšrocību izmantojis: «Vasaras sākumā aizbraucu uz Igauniju, pēc tam tepat padzīvoju. Septembra sākumā vēl devos uz Turciju, Stambulu.» Viņš saka - labums, esot pensijā, ir tas, ka nav jāprasa atvaļinājums ceļojumiem. Protams, viņš nevarot ikdienā ceļot, tas būtu daudz par dārgu. Arī citās profesijās esot analogas priekšrocības, piemēram, pensionētiem ķīmiķiem ir atpūtas bāzes.
V. Amurskis dzimis Maskavā, toreizējā Padomju Savienībā, taču pirms 37 gadiem viņam nācās PSRS pamest. «Tolaik daudzus cilvēkus uztaisīja par disidentiem. Es nebiju disidents pēc kādas savas īpašas pārliecības. Bet man kā visiem normāliem cilvēkiem bija attieksme pret valdošo varu,» viņš paskaidro. «Sistēma meklēja sev pretiniekus, un es izrādījos to cilvēku vidū, kas nebija izdevīgi - mana sieva bija francūziete, es - žurnālists. Mani izgrūda, lai arī negribēju emigrēt.» Francijā viņš jau ir kopš 1973. gada, un šī valsts kļuvusi par viņa otro dzimteni. To pateicis, viņš aizdomājas - ir arī trešā dzimtene. Uz viņu lielu iespaidu atstājusi Igaunija, kur viņš bērnībā pavadījis daudz laika.
Kad Francijas Starptautiskajā radio krievu redakcijā tika izsludināts konkurss uz radiožurnālista vietu, viņš pieteicās un dabūja darbu. Daudz kur bijis, piemēram, Dienvidslāvijā, Sarajevā kara laikā. «Tur šāva. Tāpēc es nēsāju ķiveri, bet nekā cita man nebija, tikai mikrofons,» viņš pasmaida.