Siļķu zveja Ziemeļjūrā Latvijas zvejas kuģiem pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā vēl bija maz apgūts «sporta veids», taču kapteiņa centība un komandas vēlēšanās tikt pie lielā rubļa panāca savu - drīz vien mūsu logers izvirzījās līderos.
Es gulēju pēc nakts dežūras, tikai pēc kapteiņa paziņojuma pa translāciju visai komandai steidzīgi sapulcēties salonā lēcu biksēs un skrēju uz salonu. Trešiniekam (tā uz kuģiem sauc jaunāko stūrmani) pa nakti palicis slikti, lielas sāpes vēderā, nepalīdz ne tabletes, ne citi līdzekļi. Šis guļ, ceļgalus pie krūtīm pierāvis, un vaid. Starpoms (kapteiņa vecākais palīgs) beidzis kaut kādus medicīnas kursus - tas zina teikt, ka pazīmes liecinot par «aklo zarnu». Kapteiņa runa bija ļoti īsa: «Sazinājos ar krastu, mums vajadzīga ārstu palīdzība. Visas kuģa telpas un klāju savest priekšzīmīgā kārtībā, trali novākt un apsegt - iesim uz Sanderlendu, nokāpt krastā bez atļaujas stingri aizliegts.» Protams, vēl daudz kas cits tika teikts, ko nedrīkstam darīt, ieejot ostā, kur dzīvo kapitālisti un spiegi.
Trijās stundās kuģis tika savests kārtībā, paši uzpucējušies - atceros, ka radists bija uzģērbis baltu kreklu un piepasējis melnu kaklasaiti. Laikam jau kapteinis uzturēja sakarus ar ostas dienestiem, jo neviens neko mums nelīdzēja, nebija pat loča. Piestātnē mūs sagaidīja kādas trīs vai četras mašīnas un trīs vīri baltos halātos. Drīz vien divi angļu dakteri uz nestuvēm aiznesa mūsu trešinieku uz savu mašīnu, kas tūlīt, sirēnai gaudojot, aiztraucās svešās pilsētas ielās.
Visus dokumentus mūsu ienākšanai Sanderlendā kārtoja tam par godu atbraukušais PSRS vēstniecības pārstāvis Anglijā. Kaut kādi muitnieki uz kuģa uzkāpuši bija, bet nepārbaudīja neko. Var jau būt, ka «pa blatu», bet varbūt kā nākamajam kuģa vadītājam vai tikai kā latvietim, bet kapteinis lika man sapucēties un pavadīt viņu uz pilsētu - gan uz slimnīcu, gan tur, kur vēl vajadzēs. Man gatavā svētlaime - es taču pirmo reizi spēru kāju uz tādas zemes, ko nesauc par Latviju.
Kad mūsu slimnieks jau bija izoperēts, viņu solīja izrakstīt, visas formalitātes bija nokārtotas, vēstniecības pārstāvis mūs uzaicināja uz restorānu jeb, kā bija rakstīts pie ieejas durvīm, uz bāru. Vispār baigi forši - melnbalti ģērbies jauneklis paņem mani zem rokas, pavada pie galdiņa, apsēdina mīkstā klubkrēslā. Iespaids neredzēts - jauneklis ar baltu dvieli pārlaiž pār galdu, laikam, lai es pārliecinātos, ka galds ir tīrs, un visu laiku kaut ko runā savā mēlē. Tā kā vidusskolā mani taisīja par vācieti, es nesapratu gandrīz neko. Nojautu vien to, ka, ja reiz esam Anglijā, vajadzētu iedzert kaut ko anglisku - tātad skotu viskiju. Mums katram priekšā tika nolikta glāze. Oficiants piegāja katram klāt, no pudeles, kas aptīta ar baltu salveti, katram ielēja un, kas mani izbrīnīja visvairāk, ar visu pudeli aizgāja.
Vēstniecības pārstāvis, iejuties mājastēva lomā, uzsauca tostu par to, lai mūsu slimnieks ātri tiktu uz kājām, par mūsu ienākšanu Sanderlendā, par veiksmi zvejā. Tosts bija garš, un aiziet! Es, protams, izdzēru visu savu glāzi, bet pēc tam... Ak mans Dievs! Pārējie mani galdabiedri glāzi pielika pie lūpām un tikai nolaizīja, varbūt iedzēra mazu drusciņu, bet es taču nezināju, ka tā vajag! Šo pārpratumu novērsām. Mani galdabiedri arī izdzēra savas glāzes un, lai turpinātu sarunas, pasūtīja vēl vienu porciju. Šoreiz gan es mācēju uzvesties - skatījos, ko dara citi. Pie blakus galdiņa gan dāmas aizdomīgi ķiķināja, iespējams, tieši par mani. Nosarcis un nokaunējies es biju pamatīgi - kārtīgs latviešu jūras kadets, bet nemāk uzvesties kaut kādā angļu krogā. Kauns pār visu ģīmi, bet izlietu ūdeni nesasmelsi.