Jau iepriekš biji sākusi kasīt nost veco gleznu krāsu slāņus?
Jā, tādā ziņā tas nav nekas jauns - nokasīt veco krāsu, lai būtu, uz kā gleznot. Bet es daru mazliet citādi. Nevaru īsti pateikt, kāpēc tā daru. Nav tā, ka man tās bildes pēkšņi liktos sliktas vai tamlīdzīgi. Tās nav nekādas neveiksmes, bet gan ļoti labi darbi. Tas notiek interesanti, iedomājies - man vairs nav darbnīcas, gleznas stāv visu laiku mājās, acu priekšā. Uz dažām skatos, un šķiet, ka mani tās vairs nemaz neinteresē, bet gribas paskatīties, kas no tām var iznākt. Un ne jau visas esmu pārtaisījusi. Dažas atstāju mierā.
Ko lai saka kolekcionārs, kas pēkšņi attopas, ka vairs nekad nevarēs nopirkt nevienu no Laimas Puntules agrāko gadu gleznām?
Nav jau tā, ka viņi rindā stāvētu. Kuram tad vajag tagad tādas vecas melnas gleznas, piedod par izteicienu. Turklāt katalogā jau kaut kas ir palicis. Tātad kasu nost krāsu. Tas, kas paliek pāri, izrādās, ir tik iedvesmojoši! Tur vajag pavisam drusku pielikt klāt, lai sanāktu jauns darbs.
Arī nosaukumi iepriekš tev nebija raksturīgi.
Jā, šoreiz ir arī nosaukumi. Gandrīz visiem darbiem. Ir divi Skrejceļi, piemēram. Šis ir Infarkts, un šis - Stikla kalns.
Šo zaļo krāsu es atceros. Žēl, ka vairs nav tās gleznas.
Jā, bija tāda bilde, vēl pat to var atpazīt. Vēl izstādē ir zīmējumi. Tik pat lieli formāti kā agrāk, bet daudz gaišāki. Agrāk atceros pārmetumus par saviem darbiem, ka tie esot pārāk tumši, tas savukārt esot depresīvi un kā tur vēl visādi.
Zīmējumos parādījušies arī cilvēciņi.
Jā, ir cilvēciņi. Parašutisti, piemēram. Neko daudz vairāk gan nevaru pateikt. Interesanti, ka šoreiz nebija gandrīz nekāda stresa. Kaut gan varbūt - ir, tikai parādās citādi. Ne velti saslimu pirms izstādes. Tomēr šoreiz strādāju ar tādu kā iekšēju mieru, pavisam citādi nekā iepriekš. Joprojām strādāju filmu studijā Rija, vadāju bērnu uz visādām nodarbībām un gleznoju.