Pirmajā dienā Bikanerā iztiku ar uz ielas nopērkamām veģetārām uzkodām un svaigi spiestu sulu. Nākamajā dienā ievēroju, ka pilsētā nekur nav nopērkama ne gaļa, ne olas. Ēstuves bez izņēmuma servē tikai veģetāros ēdienus. Tas ir tik pašsaprotami, ka pat neredz Dienvidindijā tik pierastos uzrakstus «Veg» vai «Nonveg».
«Patiess hinduisms beidzas tur, kur redzama gaļa,» varbūt mazliet pārspīlēts, šis teiciens tomēr kopumā ir pareizs. Gaļas ēdieni Indijā - tā vispirms ir vietējo musulmaņu vai kristiešu virtuve. Tā kā ziemeļrietumu štatos Radžastānā un Gudžarātā kristiešu faktiski nav un arī musulmaņu kopiena ir pavisam neliela, tad gaļa šeit nav tik viegli dabūjama.
Veģetārismam ir vairākas pakāpes. Piramīdas pašā apakšā atrodas kristieši, kuri ēd visu, «netīro» cūkgaļu ieskaitot. Indijas likumi aizliedz nogalināt govi, tāpēc Dienvidindijā ēdienkartēs dažkārt pamanāmais «beef» patiesībā ir bifelis. Nākamās «stingrības pakāpes» ir šādas - ja nu gaļa, tad tikai vistas, tad - tikai zivis un «jūras veltes», un, visbeidzot, ir atļautas tikai olas. Augstākā kasta hindu sabiedrības hierarhijā (bramīni) uzturā lieto tikai dārzeņus un piena produktus.
Bet pastāv vēl ekstrēmāks veģetārisms, ko Indijā piekopj džaini. Viņi dzīvo izkliedēti visā valstī, un gandrīz katrā lielākā pilsētā var pamanīt ēstuves ar uzrakstiem «Jain Food - no Garlic, no Onions», tātad virtuve bez ķiplokiem un sīpoliem. Izrādās, arī bez kartupeļiem, burkāniem, bietēm vai redīsiem. Izraujot no zemes sīpolu vai burkānu, augs tiek nogalināts, bet to džainu ticība aizliedz.
Kopš vakariņām Vecajā Deli pagājušas deviņas dienas. Nekad savā apzinīgajā mūžā vēl neesmu tik ilgu laiku pilnībā izticis bez gaļas, zivīm vai olām. Esmu zaudējis svaru un patiesībā jūtos ļoti labi. Dienas vidū temperatūra sasniedz 38 grādus ēnā, tāpēc gaļa nemaz nekārojas. Mana diēta Džaisalmērā - «samosas» (lieli eļļā vārīti pelmeņi ar dārzeņu pildījumu), svaigi spiestas dārzeņu sulas un augļi. Tas viss dienā kopā maksā ap latu. Veģetārieši Indijā patiešām var dzīvot lieliski.
Un tomēr vēsajā Baltijas klimatā izaugušais ķermenis pamazām prasa savu. Džaisalmēras ielās savā vaļā klīstošās, barību meklējošās govis, kazas un cūkas es neapzināti sāku uzlūkot kā potenciāli «ēdamus objektus». Nez kāpēc prātā nāk dzirdētais, bet tā arī nekad nenogaršotais «piena sivēns».
Izrādās, šīs vēlmes nemaz nav tik neiespējamas. Atšķirībā no govīm un kazām Džaisalmēras cūkas nevienam nepieder. Būtībā tie ir savvaļas dzīvnieki, kas izmanto veģetārās un tātad viesmīlīgās pilsētas priekšrocības. Tomēr arī viņu dzīve pilnībā nepaiet bez uztraukumiem. Vietējie stāsta, ka apmēram reizi mēnesī Džaisalmēras apkārtnē ar džipu ierodoties sveši «ļoti zemas kārtas» cilvēki un ar garā kārtī iestiprinātas cilpas palīdzību noķerot vienu vai divas cūkas, kas pazūdot mašīnas salonā. Kaut kas no stāstītā man tomēr nav skaidrs - kā gan «ļoti zemas kārtas» cilvēki var ierasties ar dārgu džipu?
Mani pārbaudījumi beidzas sešu miljonu apdzīvotajā Gudžarātas štata galvaspilsētā Ahmedābādā, ķīniešu restorāniņā pašā pilsētas centrā blakus telegrāfa ēkai. Tam gan nav īpaša nosaukuma, tomēr cālis Mandžūrijas gaumē garšo lieliski.