Kad mūsu meitenes tikko sāka skolas gaitas Flandrijā (Beļgijas reģions), no skolas atnāca paziņojums, ka noteiktā datumā bērniem ir jāierodas skolā ar savu divriteni uz obligāto divriteņu tehnisko apskati, kura tiek veikta skolā divas reizes mācību gadā. Ja bērnam nav divriteņa, skola lūdz paskaidrot iemeslus - vai trūkst līdzekļu divriteņa iegādei, vai bērnam ir problēmas ar veselību un viņš principā nevar braukāt ar divriteni, vai viņam ir fobija? Vēl pēc mēneša skolā notika sporta diena, kur skolēniem bez peldēšanas un skriešanas bija jāveic 30 km tāls pārbrauciens ar divriteni. Vēl pēc kāda laika skola brīdināja, ka vecākās meitas klasē notiks nodarbība ārpus skolas telpām ar mērķi iemācīt skolēniem pareizi braukt ar divriteni pilsētā intensīvās satiksmes stundās. Tāpēc tajā dienā ir jāierodas ar divriteni, obligāti jābūt arī atstarojošajai vestei; ja nebūs, tad skola ar to nodrošinās par atsevišķu samaksu.
Flandrijā riteņbraukšana (fietsen) ir tikpat svarīga lieta, kā alus (bier) un frī kartupeļi (frieten). Gandrīz gar katru vietējās nozīmes ceļu iet arī divriteņu celiņš. Tūrisma informatīvajos centros, grāmatnīcās un degvielas uzpildes stacijās ir nopērkamas speciālās tematiskās kartes tiem, kuriem patīk ceļot ar divriteni - ģimenēm, sportistiem, tūristiem. Šajās kartēs ir norādīti attālumi no viena punkta līdz otram, apskates objekti, vietas, kur var paēst un, ja nepieciešams, veikt divriteņa remontu un apkopi.
Nav nekādi brīnumi, ka tieši Beļģu riteņbraucējs Filips Žilbērs aprīlī kļuva par vecāko Eiropas klasisko velosacīkšu Lježa-Bastoņa-Lježa uzvarētāju.
Man arī ir divritenis. Tomēr sliktos laika apstākļos pagaidām izvēlos braukt ar auto. Jo... zināt, flāmu sievietēm, kuras tuvojas t.s. Balzaka vecumam, ir burtiskā nozīmē «rakstīts» sejā, ka viņas ir fietsen fanes (tāpat kā uzreiz var atšķirt tos vīriešus, kuri ir bier un frieten piekritēji). Iedomājieties, ja no bērnības dienu dienā jebkuros laika apstākļos sieviete brauc ar divriteni - ved bērnus uz skolu, brauc iepirkties, dodas uz darbu, ciemos un vēl, protams, ceļo kopā ar klubu. Flandrijā, it sevišķi tuvāk Ziemeļjūrai, laika apstākļi ir mainīgi - vējš un lietus ir parasta parādība. Kāda cilvēkam ir sejas izteiksme, ja viņš brauc lietū un vējā ar divriteni? Pēc šīs sejas izteiksmes vienmēr var arī atpazīt pieredzējušu fietsen fani.
Mana beļģu kaimiņiene Mija arī kopš bērnības brauc ar divriteni. Mijas šķūnītī ir daudz divriteņu - jauni un veci. Kad pie manis atbrauc ciemiņi, Mija laipni padalās ar divriteņiem un šad tad dodas līdzi izbraukumos parādīt apkārtni. Viņa vada arī Ceturtdienas pēcpusdienas riteņbraucēju klubiņu, kuru izveidoja pagājušajā gadā, aizejot pensijā. Un tā, minot pedāļus, atstājot aiz muguras zīmes «tikai riteņbraucējiem», mēs iepazīstam Flandriju un nemanot kļūstam par «fietser» (riteņbraucējs (ne sportists) - nīderl.).