Ļoti iespējams tas tāpēc, ka, šķiet, no ASV prezidenta Rūzvelta pārņemtā tradīcija ir bez minētajā periodā konkrēti veicamo neatliekamo darbu seguma. Proti, sākotnēji runa bija par tādu kā sabiedrisko līgumu - jūs ļaujat man pieņemt radikālus lēmumus, lai izvestu valsti no krīzes, attiecīgi pretī sagaidu publisku «nenolinčošanu» pirmo simts dienu laikā. Laika gaitā no tā saglabājies vien mediju ieradums izvērtēt, kas paveikts, šīm simts dienām apritot. Un ne jau «sanācām uz 50 sanāksmēm» vai «izveidojām 10 darba grupas» līmenī, bet konkrēti: kādi lēmumi pieņemti (vai nepieņemti) sabiedrībai būtiskākajās jomās, kādu rezultātu no tā varam sagaidīt un kad.
Ja raugāmies uz mūsu šābrīža aktualitātēm, tad pirmajās simts dienās būtu jātiek skaidrībā ar lēmumiem, kas attiecas uz pedagogu darba samaksu, valsts robežas reālu (ne butaforisku) stiprināšanu, skaidrības ieviešanu par to, kā vistuvākajā laikā tiks novērstas ieilgušās problēmas veselības aprūpes jomā. Ja premjers un arī ministri tūlīt pēc valdības apstiprināšanas būtu nākuši klajā ar skaidru apņemšanos neatliekami sakārtot situāciju kaut vai tikai jau pieminētajās jomās, būtu izskaidrojuši savas ieceres, skaidrs, ka arī mediji un plašāka sabiedrība viņu darīto uztvertu ar lielāku sapratni un iecietību. Tad izpaliktu arī daudzi no kritiskajiem vārdiem, kas šobrīd tiek adresēti ministriem - un jo īpaši Belēvičam. Diena