Lai arī oficiālie rezultāti vēl nav izziņoti, provizoriski izskatās, ka nepieciešamais parakstu skaits, lai rosinātu grozījumus Satversmē par krievu valodu kā otro valsts valodu, ir savākts. Tas nozīmē, ka tūlīt sāksies īsts politisko kaislību maratons. Vispirms jau iespējamajiem grozījumiem jānonāk Saeimā, par tiem jābalso, pēc tam noraidīšanas gadījumā (kas acīmredzot tā arī notiks) ir jāorganizē referendums. Mūs gaida drāma vairākos cēlienos. Vienu vārdu sakot, iestājas pietiekami ilgstošs periods, kura laikā abu pušu ultranacionālistiem būs gana iespēju «mērīties ar saviem krāniņiem».
Bet ko darīt latviešiem, kas draudzējas ar galvu? Pirmkārt jau, jādraudzējas ar matemātiku. Referendumā par grozījumiem jānobalso pusei no balsstiesīgajiem (un nevis uz referendumu atnākušajiem!) pilsoņiem. Tas tikai nozīmē, ka pozitīvs šī referenduma iznākums principā ir neiespējams. To, manuprāt, ļoti labi saprot arī Lindermans un Co, tāpēc jau no sākta gala viss šis pasākums īstenībā ir bijis iecerēts kā viena riktīga politiska provokācija. Un mūsu uzdevums ir - neprovocēties.
Pirmkārt jau, neļaut sevi izprovocēt uz to, ka katrā krievu tautības Latvijas pilsonī saskatām valsts ienaidnieku. Uz to, lai nesāktu apšaubāmas juridiskas konstrukcijas «raganu medības» pret tiem, kuri piedalījušies legālās, ar likumu atļautās demokrātiskās procedūrās, tādējādi vēl iekuļoties arī starptautiskās nepatikšanās.
Bet ne tikai to. Vakar Dienas rīta tiešraidē revolucionārs profesionālis Vladimirs Lindermans (cīnījies pret padomju varu atmodas laikos, pret Putina režīmu Krievijā savos nacionālboļševika karjeras laikos, tagad - pret Latvijas Satversmes pamatiem) paziņoja, ka tagad viņa uzdevums ir panākt latviešu simpātijas un atbalstu nākamajam referendumam. Atkal smalka provokācija, lai mēs emociju karstumā sāktu meklēt ienaidniekus paši savā vidū vai arī pārcenstos pierādījumos par to, kurš lielāks nacionālis. Bet galvenais - lai mēs nepārtraukti «ceptos». Kā tiešām mums vēl tikai trūka jau tā globāli nevienkāršajā ekonomiskajā un arī ģeopolitiskajā situācijā.
Tas, ko mums tagad vajadzētu, ir - aizņemties no mūsu ziemeļu kaimiņiem igauņiem vēsumu, lēnīgumu un pašpārliecinātību. Vienu vārdu sakot - pārdzīvot to visu vienā vēsā igauņu mierā. Pašiem marginalizēt šo visu procesu ar zināmu devu ignorances. Galu galā referendums taču beigsies ar noraidījumu, un šis valodas jautājums tiks noņemts no darba kārtības uz ilgiem laikiem. Punkts un āmen.
P. S. Tagad eksistenciālas izšķiršanās priekšā pats sevi ir nolicis Saskaņas centrs, lemjot, kā balsot par Satversmes grozījumiem Saeimā. Saskaņiešiem jāizšķiras, vai aiziet pa to skuju taku, kuru tiem viltīgi sagatavojis provokators Lindermans un uz kuras ar vienu kāju viņi jau ir paspējuši uzkāpt.