Esmu laimīga, ka liktenis man uzdāvināja brīnišķīgus vecākus. No šodienas skatpunkta saprotu, ka pat tas, kas man kādreiz vecāku rīcībā likās nepareizs vai vienkārši nepatika, arī ir ieguvums. Jo dzīves skolā svarīgs ir viss.
Pazīme - zinātniskums
Mans tēvs Jūlijs Traubergs bija izcils skolotājs Cēsu Valsts ģimnāzijā. Nebaidos tā sacīt, jo šāds vērtējums izskan ikviena viņa bijušā skolēna atmiņu stāstījumā. «Viņa personība noteikti ir atstājusi pēdas mūsu visu attīstībā. Šī cilvēka erudīcija bija apbrīnojama. Pati galvenā Jūlija Trauberga stundu pazīme bija zinātniskums. Skolotāja vārdos klausīdamies, mēs neapzinājāmies, cik lielā mērā šai brīdī tiek veidots mūsu pasaules uzskats,» raksta ģimnāzijas absolventi.
Par manu tēvu bija rakstīts arī pirmskara izdevumā Es viņu pazīstu. Tātad ir atmiņas, ne tikai emocijas...
Darba gados Cēsu ģimnāzijā mana tēva pārziņā bija viss dabas zinātņu spektrs, viņš bija sarakstījis mācību grāmatas zooloģijā, botānikā, bioloģijā, ķīmijā un cilvēka anatomijā. Šajā darbā viņam liels palīgs bija mana mamma, jo viņa ļoti talantīgi zīmēja.
Ja ne divi pasaules kari, kas tik daudziem Latvijā izjauca dzīvi, mums, iespējams, būtu par vienu labu mākslinieci vairāk. Vai varbūt arī pianisti, jo mūzika bija viņas sirdslieta un lielā mīlestība.
Nekad nav bijis garlaicīgi
Tieši mūzika arī satuvināja manus vecākus. Mamma labi spēlēja klavieres, tēvs spēlēja vijoli, un kopīga muzicēšana, kas sākās, strādājot par skolotājiem Krāslavas ģimnāzijā, noveda pie ģimenes izveidošanās un arī manas nākšanas šajā pasaulē. Ja zinām, ka bērns uztver pasauli vēl pirms piedzimšanas, tad pilnīgi dabiska ir mana nespēja dzīvot bez mūzikas.
Tieši tēvs un viņa lielais grāmatu skapis ir tie, kas manī pamudināja neremdināmu zinātkāri. Kopš protu lasīt, man nekad dzīvē nav bijis garlaicīgi! Ar pateicību atceros arī to, ka ne vienmēr drīkstēju piedalīties visos darbos kā līdzvērtīga darītāja, lai gan tagad ir skaidrs - ļoti bieži vairāk traucēju nekā palīdzēju. Tomēr tikai tā var rasties izpratne, ka pat visvienkāršākais darbs nav ne sods, ne apkaunojums.
Mūsu kopīgās pastaigas pa Cēsīm, kad es rikšoju viņam līdzi, jo atgādinājumi, lai iet lēnāk, ātri piemirsās... Mūsu braucieni trijatā ar velosipēdiem, kad tieši tēvs mani veda, jo tolaik bērnu sēdeklīši bija piestiprināmi kungu velosipēdiem...
Pēc tam kad es jau spēju pati braukt ar tolaik retumu - pusaudžu velosipēdu -, mūsu braucieni no Cēsīm uz Rāmuļiem un Jaunraunu, kur Ezerkalnos un Vārnās man atklājās tā brīnumainā pasaule, kāda iespējama tikai laukos. Tieši tur arī dzimusi mana dabas un dzīvnieku pasaules izjūta, kas ir pavadonis visai dzīvei.
Savulaik nepratu novērtēt
Ja šo dzīvi nepārtrauktu liktenīgais zvans pie mūsu mājas durvīm 1945. gada sākumā vēlā vakarā, kas manu tēvu aizveda Sibīrijas nometnē, mana dzīve būtu bijusi daudz harmoniskāka un bagātāka. Daudz vairāk es būtu varējusi gūt no tēva kā izcilas personības, par ko liecina daudzās viņa skolēnu atmiņas, kā arī paša sarakstītās mācību grāmatas. Tās savā laikā bija ļoti pieprasītas visā Latvijā. Ar savu tā laika izpratni es to nespēju novērtēt un vienmēr jutu kā savas dzīves vislielāko zaudējumu.
Arī mammai būtu bijis vairāk laika un spēka būt kopā ar mani.
No Sibīrijas tēvs atgriezās gan fiziski, gan arī lielā mērā garīgi salauzts. Savienot viņa depresiju, pesimismu un dažādas fiziskās kaites ar savu jaunības maksimālismu un muļķību, protams, bija gandrīz neiespējami. Tāpēc īsti harmoniskas mūsu attiecības tā arī nekļuva.
Kā dārgu atmiņu no tēva glabāju un pārlasu viņa no Sibīrijas sūtītās vēstules. Šodien man tēva vēstules ir kā garīgais testaments, jo tajās jaušama patiesi liela, gudra personība.
Cenšoties iespējami labi veikt dzīves skolas galveno uzdevumu - veidot sevī cilvēku -, varu saviem vecākiem tikai pateikt: «Paldies, mīļie!»
Bez pagātnes nevar būt nākotnes. Lai pagātne vienmēr ir nevis nožēlas, bet gan iedvesmas avots!