Noslēdzies trīs gadus ilgais eksperiments, kura gaitā vairākos desmitos pamatskolu Latvijas vēsturi mācīja atsevišķi. Atbilstoši šim standartam Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu mācīja 8. un 9.klasē.
Katrai no šīm pieejām ir savi atbalstītāji un noliedzēji, un tā droši vien būs arī turpmāk, taču te svarīgākais tomēr ir rezultāts. Derētu paturēt prātā, ka ne jau visi pamatskolu beidzēji turpinās izglītoties vidusskolās, tāpēc ir svarīgi, lai tieši pamatskola dotu pietiekami plašas un paliekošas Latvijas vēstures zināšanas. Te nu jaunajam standartam ir nopietna priekšrocība - priekšmeta vienlaidus, nevis saraustīta mācīšana.
Nelolosim ilūzijas, ka pieaudzis vidusmēra cilvēks, ja vien ieskatīšanās pagātnē nav viņa vaļasprieks, labi pārzina pasaules vēsturi. Profesionāli vēsturnieki specializējas, un, piemēram, eģiptologam var būt pietiekami vispārīgs priekšstats par pilsoņu karu Amerikā. Ne jau velti pat diplomāti, pirms došanās strādāt uz kādu valsti nereti ķeras pie šo valstu vēstures grāmatām.
Diezin vai daudzi cilvēki varētu atbildēt, teiksim, kādas politiskās sekas bija karam par Spānijas mantojumu. Vai - tuvāk mūsdienām: kā tas nācies, ka lielākoties musulmaņu apdzīvotais Kašmiras štats kļuva par Indijas, nevis Pakistānas teritoriju?
Nav nekāda bēda, ja cilvēks nezina, ka Polijas karalim Augustam II Stiprajam, pēc visai pieticīgām aplēsēm, bijuši aptuveni 70 bērnu. Taču derētu atcerēties, ka šis pats Augusts II Stiprais Ziemeļu karā cieta smagu sakāvi tepat pie Rīgas - Spilves mitrajās pļavās un kādas bija šīs sakāves sekas. Kaut vai tiem pašiem galantā gadsimta rīdziniekiem, Zviedrijas Karalistes lielākās pilsētas iedzīvotājiem. Nudien, Latvijas iedzīvotājam nevajadzētu kompleksot, ja viņš nezina, kas bija Meidzi revolūcija, taču vajadzētu prast pastāstīt par Dziesmoto revolūciju.
Protams, nepastāv Latvijas vēsture «tīrā veidā», tā cieši savijas ar tagadējo kaimiņvalstu vēsturi. Latvijas vēsturi nevar nodalīt no Krievijas impērijas (abos variantos), Zviedrijas vai Rečas Pospoļitas vēstures. Ja tam visam virsū slāņojas, kas norisinās pārējā pasaulē, nebūtu jābrīnās, ka Latvijā notikušais paliek ēnā.
Neapšaubāmi atsevišķa Latvijas vēstures mācīšana - no «šīs zemes radīšanas» līdz mūsdienām - dod skolēnam lielāku iespēju paturēt prātā mūsu valstij nozīmīgākos notikumus un procesus. Piedevām 8. un 9.klasē nemācās nekādi «sīči», tie jau ir jaunieši, kuriem veidojas savs skatījums uz dzīvi. Turklāt, atkārtosimies, vismaz daļai šo jauniešu tas būs viņu mūžā pēdējais sistēmiskais vēstures apguves piedāvājums. Ja jāizvēlas, labāk, lai tā ir Latvijas vēsture. Un jāpiekrīt franču klasiķim, ka mēs visi nākam no savas bērnības. Iepazīstināšana ar dzimtās zemes nelaķētu vēsturi - tā ir arī patriotisma ieaudzināšanas metode.
Izskanējuši iebildumi, ka nodalītas Latvijas vēstures mācīšanas gadījumā neizbēgama kļūšot atkārtošanās - krusta kari notika gan Tuvajos Austrumos, gan tagadējo Baltijas valstu teritorijās. «Raganas» dedzināja gan protestantiskajā zviedru Vidzemē, gan katoliskajā Spānijā. Taču kāda notikuma atkārtota pieminēšana vai paralēles vilkšana starp notikumiem var arī neizvērsties par atkārtošanos. Tas galvenokārt ir skolotāja meistarības jautājums.
Izskanējuši apgalvojumi, ka vēstures mācīšanas jautājums tiekot politizēts. Patiesībā demokrātiskā sabiedrībā nav iespējams politizēt mācīšanas metodi, tāpat, kā nekādā sabiedrībā nevar politizēt, teiksim, matemātiku: divi reiz divi ir četri neatkarīgi no valsts politiskās iekārtas.
Citādi ir ar saturu. Piemēram, bijušais Krievijas prezidents un tagadējais premjers Vladimirs Putins uzskata, ka PSRS sabrukums bija XX gadsimta «lielākā ģeopolitiskā katastrofa», Antona Čehova lugas Ķiršu dārzs personāžs sulainis Firss par «milzīgu nelaimi» nodēvēja dzimtbūšanas atcelšanu Krievijā. Domājams, bez lielām pūlēm varētu atrast cilvēkus, kuri abus minētos vēstures notikumus vērtētu diametrāli pretēji. Ir lietas, kuras nevajadzētu jaukt.
Izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes partija, Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), viņnedēļ nāca ar ierosmi izveidot speciālu fondu, kas sniegtu vispusīgu atbalstu Latvijas vēstures mācīšanai. Vai fonds radīsies (grūti laiki) un kā tam rašanās gadījumā vedīsies ar palīdzību vēstures skolotājiem, patlaban spriest pāragri. Taču iecere pati par sevi ir laba, arī mērķis saprotams, tomēr šajā gadījumā pastāv risks, ka fonda darbība varētu tikt politizēta. Saeimas vēlēšanas nāk.