Saskaņas centra (SC) līdera Urbanoviča priekšlikums uz trim gadiem atlikt diskusijas par strīdīgiem vēstures un nacionālo attiecību jautājumiem ir aplams vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, to diez vai iespējams īstenot praksē, jo t. s. sāpīgās tēmas var uzbangot kā blakus efekts strīdiem par kādu pieminekli (celšanu, rekonstrukciju), kādu piemiņas dienas pasākumu atļaušanu/neļaušanu utt. Pat ja pie varas esošās partijas kaut kādā brīnumainā veidā spētu šo dīvaino klusēšanas zvērestu ievērot, tas nebūtu saistošs citiem politiskajiem spēkiem un grupām, kuras tikai gūtu papildu publicitāti un atbalstu kā šī klusuma aizpildītāji.
Otrkārt, mēģinājums ignorēt kādu nepatīkamu problēmu nenozīmē šīs problēmas izzušanu. Neoficiāls uzstādījums pārāk nerakņāties vēsturē savulaik bija gan Francijā (sadarbība ar nacistiem Otrā pasaules kara laikā, karš Alžīrijā), Spānijā (Pilsoņu kara zvērības abu nometņu «izpildījumā»), Austrijā, Polijā u. c. Pieklājīga klusēšana «mīļā miera labad» nedeva it kā vēlamo efektu - izlīgumu sabiedrībā starp dažādām grupām.
Latvijā latvieši jau šādu «sadzīvošanas» taktiku ir izmēģinājuši okupācijas periodā, kad vairākums izlikās neko nezinām par savu vēsturi (kāda aptauja 9-tajos gados parādīja, ka 35% vai nu vispār nav zinājuši par radinieku izsūtīšanu, vai arī tikai pašu faktu bez skaidrojuma). Klusēšanas periods ilga gandrīz 50 gadu, un, kad tas beidzās, vai neparādījās tieši pretējais - ka rūgtums un aizspriedumi ir tikai padziļinājušies?