Marsels Prusts meklēja zudušo laiku daudzos biezos sējumos, un tas ir interpretācijas jautājums, vai viņš to beigās atrada vai ne. Latvijā jau kopš neatkarības atjaunošanas tiek meklēta vidusšķira, bet vēl aizvien ir sajūta, ka tā ne tikai netiek atrasta, bet arī nav īsti skaidrības - kas tā tāda.
Atceros, jau deviņdesmito gadu sākumā, veidojot Latvijas ceļa pirmo programmu, tēze par stabilas vidusšķiras veidošanu tika ierakstīta lepnā virsuzdevuma vietā, un vēlākās programmās tas atkārtojās. Arī daudzām citām partijām vidusšķiras veidošanas un nostiprināšanas uzdevums bija manāms programmu galvgalī. Par vidusšķiras nostiprināšanu kā vienu no virsuzdevumiem runā arī nule kā publicētais Nacionālās attīstības plāns (NAP). NAP lapās pat varam atrast definīciju: «Ar piederību vidusšķirai tiek saprasta drošības sajūta, ko rada ienākuma plaisas samazināšana un ienākumu pietiekamība.» Var jau būt, ka «sajūta» ir svarīga lieta, bet grūti izmērāms pasākums gan - vienam ziemā ir aukstuma sajūta, citam - sniega sajūta. Varbūt tomēr vajadzētu tikt skaidrībā, kas īsti veido modernā sabiedrībā vidusšķiru.
Manuprāt, šajā jautājumā mēs kaut kā dažkārt putrojamies. Jo bieži vien, sākot sarunu par vidusšķiru, mēs gandrīz tūlīt sākam runāt par mazo un vidējo biznesu. Tas varbūt bija pareizi XIX gadsimta beigās ( Forsaitu teikas laikos), bet tas īsti neatbilst pašreizējām realitātēm, nu vismaz tā sauktajā Rietumu pasaulē. Tur tā sauktās vidusšķiras vairākumu šodien veido augsti kvalificēts, profesionāls darba ņēmējs - inženieris, menedžeris, ārsts, ierēdnis...
Bet kāda filozofija klīst pie mums? Nesen tika publicēta kāda aptauja, kurā tika konstatēts, ka krietni mazāk par pusi Latvijas iedzīvotāju ir gatavi sākt paši savu uzņēmējdarbību. Un šī aptaujas publikācija tika pavadīta ar tādām kā vaimanām - cik tas slikti! Interesanti gan - it kā sētnieki, pārdevēji, inženieri, ķirurgi nebūtu vajadzīgi. Un it kā tas, ka, piemēram, cilvēks grib būt vienkārši labs pavārs (vai vienkārši avīzes komentētājs), būtu kaut kas necienīgs. Pēdējā laikā par tādu modes lietu ir kļuvis runāt par to, cik valstij ir jārūpējas par uzņēmējiem, jo tie maksājot nodokļus un, galvenais, «dod darbu». Par uzņēmējiem, protams, ir jārūpējas, un tomēr nevajadzētu iekrist pārlieka romantisma valgos. Neviens normāls uzņēmējs neveido savu biznesu speciāli tāpēc, ka grib «dot» kādam darbu (vai maksāt nodokļus). Viņš to veido, lai personīgi nopelnītu, bet, lai to izdarītu, ir jāsaražo kaut kādas vērtības (neatkarīgi, vai tās ir materiālās vai intelektuālās vērtības), tāpēc viņam ir vajadzīgi nodarbinātie, šo vērtību ražotāji. Un, kurš te ir «devējs» un kurš «ņēmējs», tas vēl ir tāds filozofisks jautājums, kuru neizvērsīšu, lai man neinkriminētu marksistisku piedauzību. Katrā ziņā abas puses viena otrai vajadzīgas un nevar viena bez otras funkcionēt, bet valsts ekonomika kopumā nevar funkcionēt bez abām pusēm kopā. Un abas puses ir vienlīdz cienījamas. Citādi dažkārt jau sāk izklausīties - mēs, darba devēji, žēlīgi dodam jums darbu, ko jūs, utubungas, lietojat…
Ilustrācijai neliela etīde. Nesen kļuvu par liecinieku, kā viens mans radagabals uzņēmējs kopā ar savu partneri Pierīgā dibināja mazu ražošanas uzņēmumu. Kad abi apsprieda izmaksas, tad viens piedāvāja maksāt nodarbinātajiem četrsimt latu algu. Uz to otrs iebilda - tad jau nekāda lielā peļņa pašiem nepaliks, bet viņš tā gribētu ātrāk pabeigt savu sākto māju. Un beigās abi vienojās - gan jau sagrābstīsim arī tādus, kas strādās par divsimt latiem (uz papīra) un būs laimīgi. Un sagrābstīja. Tikai tagad es dzirdu sava radagabala čīkstēšanu - strādnieki nāk un iet, ne uz vienu nevar paļauties, tāpēc ar peļņu brīžiem ir, kā ir.
Protams, tādu uzņēmēju, es ceru, nav vairākums. Daudzi saprot, ka ieguldījums nodarbināto lojalitātē ilgākā laika posmā atmaksājas. Bet, saprotams, biznesam ir vēl arī jābūt spējīgam maksāt tādas algas, kas nodrošina to «drošuma sajūtu», par kuru kā par vidusšķiras pazīmi runā NAP, uzņēmējam reizē arī nopelnot pašam. Un šeit laikam ar vidējo un mazo biznesu vien netiks līdzēts. Vajadzīgi lieli biznesa projekti Latvijā. Pašmāju vai starptautiski. Tīri privāti vai ar valsts līdzdalību.
Jo, ja ekonomikai nav tādu smagsvara ķīļu, mūsu vidusšķira ir kā neaizsargāts bērniņš krustcelēs, kas regulāri, pie kārtējās tādas vai citas krīzes (banku krīzes Latvijā ir tas iecienītākais sporta veids) paput. Bet stabila vidusšķira ir ne tikai ekonomiska lieta, bet arī stabilas un veselīgas politiskās sistēmas mugurkauls. Vidusšķira, paldies dievam, ir pietiekami «mietpilsoniska», lai pirms kārtējām vēlēšanām nepavilktos uz atkal jaunu laimes lāci, kā to bieži dara dzīves grūtdieņi. Un arī lai nedibinātu kārtējo - šoreiz nu patiešām viņu intereses aizstāvošu - partiju, kā to Latvijā ir pasākušas darīt tādas un šitādas uzņēmēju grupiņas.
Protams, ja tāda vidusšķira vispār ir un ir kā pastāvīga pietura, nevis kā nedroša un īslaicīga uzturēšanās vieta starp bagātību un nabadzību.