«Studējam, mācāmies, strādājam un dzīvojam.» Sieva ir maģistrantūras pēdējā semestrī, bērni iet austrāliešu skolā, Petrs strādā būvniecībā. Vīrietis stāsta, ka, ierodoties svešzemē, pirmajā momentā pat bijis patīkams pārsteigums par skaitlisko latviešu daudzumu. Tur esot gan tautieši, kas dzimuši Austrālijā, gan tādi, kas atbraukuši pēc Otrā pasaules kara, gan letiņi, kas ieradušies un dzīvo šeit jau vairāk nekā 10 gadu. Arī tādi, kas atbraukuši nesen - līdzīgi kā Petrs sākt jaunu dzīvi. «Mums ir vietējā avīze latviešu valodā, pat divas, sestdienas skola, baznīca, Latviešu nams, Latviešu ciems, Daugavas vanagu nams, pat sava banka, un tas viss Austrālijas lielākajās pilsētās,» viņš saka. Brīžiem šķietot, no Latvijas prom nav aizbraukuši, vienīgi daba esot savādāka.
«Neskatoties uz to, ka atrodamies šeit jau vairākus gadus, piederības sajūta dzimtenei nav mazinājusies,» viņš saka. Tomēr atgriezties Latvijā Petrs patlaban neplāno, bet nosaka, ka plāni mainās un šādu iespēju viņa ģimene nekad neesot izslēgusi. Tāpēc viņam iespēja saņemt dubultpilsonību ir svarīga. Latvietis atzīst, ka viņam īsti nav skaidrs, kāpēc tā liegta. «Katrs sevi cienošs valsts iedzīvotājs saprot, ka piederēt 100% valstij, kurā tu dzīvo, ir noteikti lielāka stabilitātes un piederības sajūta, kas jebkuram no mums ir svarīga. Mums katram rūp, lai valsts, kurā mēs dzīvojam, par mums rūpējas, kaut vai nedaudz. Man tas ir svarīgi. Sajūtot šīs rūpes, man rodas cieņa pret šo valsti.» Petrs atzīst, ka ir domājis par Austrālijas pilsonības iegūšanu sev un ģimenei. Tas esot tikai laika jautājums. «Bet kas būtu noticis, ja es būtu jau pieņēmis Austrālijas pilsonību un atteicies no latviešu? Tad Latvija 18. februārī nebūtu saņēmusi manu tik svarīgo balsi.»