Populārā Krievijas rakstnieka Viktora Peļevina jaunākajā darbā S.N.U.F.F. ir epizode, kurā vienas iedomātās nākotnes civilizācijas pārstāvis aizrāda sarunbiedram no citas: jūs vienmēr sakāt, ka jums tik slikti klājas tāpēc, ka jums ir slikti politiķi. Bet vai nevar būt tā, ka jums ir tik slikti politiķi tāpēc, ka jūs paši esat... (seko latviešu literārajā valodā grūti atveidojams vārds)?
Par politiķiem izteikties atturēšos, kaut tā iemesla dēļ, ka mums ir maz profesionālu politiķu. Tomēr arī bez šīs grupas netrūkst tādu, pār kuriem nebeidzamā straumē plūst negatīvas atsauksmes: sākot ar mediķiem un policistiem, beidzot ar dziedātājiem un TV raidījumu vadītājiem. Ja kādai no grupām piederošs cilvēks dažādos interneta forumos to tik vien izlasa, ka šī grupa ir zagļi, stulbeņi, sliņķi, kuri labākajā gadījumā riebjas, tad tas, atvainojos par tik elementāras saiknes atkārtošanu, indivīdu X demoralizē. Kāda jēga neņemt kukuļus, ja vienalga zīmogs pierē? Kāda jēga censties, ja vienmēr 95% no komentētājiem zinās labāk, kā konkrētais darbs konkrētajā situācijā jādara? Tie, kuri kritiskās piezīmes patiešām pelnījuši, diez vai to iespaidā labosies, toties tie, kuri emocionālajam uzbraucienam patrāpījušies nepamatoti, ar lielu ticamību agri vai vēlu nonāk pie secinājuma, ka vienmēr jau gatava sprieduma situācijā nav vērts rīkoties pretēji piedēvētajam. Un rezultātā mēs iegūstam slinkos, zaglīgos utt.
Protams, var rekomendēt nelasīt anonīmos komentētājus internetā, tomēr runa ir arī par vidi, kurā cilvēki it kā neslēpj savu identitāti, un pat vidi, kas ārpus interneta forumiem, pašas konkrētās grupas ietvaros. Parasti žurnālistiem pārmet negatīvisma veicināšanu, un šis pārmetums ir pamatots, tomēr šī prakse ir plašāk izplatīta. Ja cilvēks, kurš sliecas ticēt it kā jomas zinātāja viedoklim, paklausās, ko vieni rakstnieki saka par citiem, mediķi paši par saviem kolēģiem utt., viņam rodas iespaids, ka attiecīgajā jomā vairumā strādā nekompetenti ļautiņi, diletanti un tādā garā.
Šī sabiedrības pašdestrukcija ir dīvaina, jo esmu pārliecināts, ka cilvēki - ja vien mazliet nesteidzas ar sprieduma izdarīšanu - kā domājošas būtnes apzinās dažas ļoti vienkāršas lietas. Piemēram, nu nav tā, ka teju vai liela daļa līdzcilvēku, jau no rīta pamostoties, funktierē, ko tādu sliktu vai stulbu šodien sastrādāt. Ka kļūdas visbiežāk ir tieši kļūdas, nevis kaut kāda metafiziska ļaunuma izpausmes. Norādīt uz kļūdām, piedāvāt alternatīvas ir produktīvi. Toties nav jēdzīgi dzīvot Budzati Tatāru tuksneša stilā aplenkuma režīmā, vienmēr gaidot ienaidnieku, kuram noteikti ir jāparādās pie personīgā cietokšņa sienām.