Bet te nu manās rokās nonāca šī visnotaļ biezā grāmata, kam uz vāka ir apsolījums: viss kā dzīvē. Apmēram tā jau arī ir. Urķīgā žurnāliste pamanās darboties kriminālžurnālistikas lauciņā un kopā ar policistiem šķetināt visnotaļ Latvijas presē savulaik atspoguļotas lietas, atklājot dažādus sīkumus un smalkumus, kas vienkāršajam lasītājam paslīdējuši garām nepamanīti. Vienlaikus plaši zarotajiem detektīvsižetiem, par spīti tam, kas sākumā ir striktais mūsu dienās tik ierastais «par nejaušām faktu un prototipu sakritībām autore ne juridisku, ne morālu atbildību neuzņemas», pavīd ārkārtīgi plašas iespējas iedomāties, kas varētu būt grāmatas varoņu un antivaroņu prototipi. Man šī spēlīte darīja prieku - pat apzinoties, ka sakritības ir nejaušas. Ir pat tādi tēli, kuru lomās nu galīgi negribētos iejusties, toties kas par smeķi to aprakstos! Lasīsiet - pievērsiet uzmanību, pamēģiniet iztēloties, kādi varētu būt prototipi, tie nejaušie.
Grāmatu zināmā mērā var uzskatīt arī par pieminekli nesen aizgājušajam talantīgajam mūziķim Mārtiņam Freimanim - viņa dziesmas te citētas un pats pieminēts ar gauži labiem vārdiem. Jāatzīmē, ka tas viss tapis rakstīts, Mārtiņam vēl pie labas veselības esot, nevis kā pēcnāves nodeva. Un arī tas ir gana neparasti.
Tīri subjektīvi man gribas uzrūkt redaktorei - lai gan esmu grāmatu tārps un no tā nekaunos, gandrīz nometu grāmatu malā neizlasītu - lēnīgo pirmo simt lapu kaitināta. Protams, vēlākajā tekstā parādās iemesli, kādēļ pirmo lappušu vēstījums ir bijis svarīgs, tomēr arī pašlaik pēc grāmatas izlasīšanas es palieku pie tā, ka sākumu būtu vajadzējis īsināt.
Grāmatas autore kopā ar detektīvintrigām pamanās sniegt ieskatu (un vērtējumu) gan Latvijas tiesu sistēmā un Krimināllikumā, gan ēnu biznesa darboņu aktivitātēs, gan iemeslos, kas pie tā visa noveduši, - ne velti arī pati ilgus gadus ir strādājusi žurnālistikā. Tik vienkārši ir romāns ar publicistikas piesitienu, taču ne sliktā nozīmē; vienlaikus jūtamas arī plašas zināšanas psiholoģijā un vēlme tajās dalīties ar lasītāju. Vietām pārdomas pat kļūst esejiskas. Daces Judinas romāns, lai gan rakstīts kā krimiķis, nevis tīrs piedzīvojumu stāsts, zināmā mērā sasaucas ar krietni senāk rakstījušā Džeka Londona tieksmi piedzīvojumu romānus savīt ar filozofijas vai sociāliem jautājumiem. Būs interesanti palūkoties, vai šim pirmajam darbam sekos vēl kāds un uz kuru literatūras pusi Judina dosies turpmāk.
Ārkārtīgi nemūsdienīgs (labā nozīmē) šķita Daces Judinas uzstādījums: žurnālists, policists, pilsonis un galu galā rakstniece, kas to raksta, ir atbildīgi.