Atšķir tenkas no pētniecības
Sapnis par to, ka mūsu Nacionālajā operā dikti derētu tāds modīgs hits, kur jauneklīgā fantasmagoriskā izrādē satiktos Raiņa Zelta zirga varonis Antiņš ar Latvijas visu laiku spožākā tenora Jāņa Zābera balsi - jā, Antiņa partijas ierakstā, jā, melodiskajā Arvīda Žilinska operā, kuru varētu draivīgi pārroķēt un samiksēt - nu, apmēram tā, kā franči pērn izrīkojušies ar cilvēces ģēnija Mocarta melodijām satricinošajā izrādē Mozart - L'Opera Rock. Tā vietā mūsu opera izvēlas pelnpelēko Vilkaču mantinieci, bet Die's ar viņu. Ne par to stāsts.
Mazvērsītes grāmata ir ne tikai iespaidīgs, pedantisks, skrupulozs Darbs faktoloģiskā ziņā, kurš mūsdienās var šokēt kaut vai ar hronoloģisko uzskaiti, cik koncertos padomju laikos bija jāpiedalās operas solistiem - iemīļotajiem un tautas pieprasītajiem māksliniekiem (Zābera gadījumā desmit gadu īsajā pilnvērtīga radošā mūža laikā - 1500 koncertu, izrādes un viesizrādes neskaitot, kas ir tīrais ārprāts kaut vai balss nomocīšanas, izdeldēšanas ziņā) -, vai teju fanātisko inventarizācijas drudzi, ar kādu lasītājus aplipina autore, lappusēm ļaujot ieskatīties dziedātāja privātajā sarakstē, kas savukārt atklāj komplicētu «iekšējo pasauli», kādā eksistēja šis vīrietis - ar sievu, pielūdzējām, mīļākajām. Aina raiba un itin pedagoģiska. Turklāt Mazvērsīte protas eleganti atšķirt tenku žurnālu stilistiku no pētniecības, kurai vien vietumis spīd cauri rakstītājas cilvēciskās simpātijas (pret Zāberu, protams), pat ja viņa rīcība būtu «morāli diskutējama». Nevienā mirklī nejūt, ka grāmatas varonis būtu Mazvērsītes bezaizspriedumu elks, kaut arī autore nemaz nekautrējas jau monogrāfijas sākumā paziņot: «Es vairs nevaru iet uz operu. Nu, iet es varu, bet tā pa īstam, godīgi, no sirds klausīties gan vairs ne. Protams, tas tenoru dēļ, jo es visus salīdzinu ar viņu. Ar Jāni Zāberu.»
Spriedumus ļauj pieņemt lasītājam
Atceros, Marija Kallasa reiz izmeta frāzi: «Dodiet labu partneri tenoru uz skatuves, un sekss man vairs nav vajadzīgs.» Tomēr starp dziedātāju un profesionālu muzikoloģi ir «liela starpība» - pēdējā diez vai var atļauties tik artistiskas vaļības kā La Divina, tāpēc priecē, ka apcerē par Jāņa Zābera mūžu Mazvērsīte gudri ļauj lasītājam pašam izvērtēt un pieņemt spriedumus - gan par piņķerīgo ceļu uz zvaigznēm (uz zvaigznēm? Ja jau mūža sapnis palika nepiepildīts…), par leģendāro stažēšanos Itālijā, gan par intrigpilno Latvijas PSR muzikālo un teātra/koncertorganizāciju vidi, gan Zābera «proletārisko gēnu», kas nemitīgi atgādina par sevi un ne vienmēr tajā «glaunākajā» veidā, gan par mākslinieka traģisko mūža nogali, kurā - ak, vai! - padomju ideoloģija sastapās ar medicīnas mazspēju. Vielas pārdomām grāmatā patiešām ir pārpārēm - faktoloģiski tik nopietns, «apaļš», daudzdimensionāls darbs par kādu radošu cilvēku ilgi nav tapis. Turklāt Mazvērsīte nedod vienu, «pareizo» versiju, kāds tad bija Zābera radošais mūžs, - autore citē pretrunīgus vērtējumus recenzijās, kolēģu vidē, mierinājuma vai varbūt maskēšanās nolūkos pāri klājot neapšaubāmo mītu par tautas dievinātu tautas mūziķi Zāberjāni, kas dzied kā Dievs.
Nav romantisks piemineklis
Monogrāfijas struktūra nav oriģināla - pēc īsa «personiskā ievada» autore hronoloģiski izseko Zābera dzīvei un mūziķa karjerai, kā pirmo allaž pozicionējot tieši dzīvi. Tas man patīk. Jo tas šķiet organiski arī paša dziedoņa būtībai - grāmatā atradīsit ne vienu vien apliecinājumu, ka Zābers nav bijis mākslinieciski nevadāms sapņotājs, bet reālists un pragmatiķis, kas pat neprata savas izjūtas formulēt liroepiskās tirādēs. Viņš bija ļoti konkrēts, un tieši tāpēc dziedonis - cilvēks «lien» laukā no grāmatas kā dzīvs. Dāsnais fotogrāfiju klāsts kopējo bildi dara īpaši daiļrunīgu - tur atrodams gan stāsts par veiksmīgu, galvu reibinošu «provinciāļa» karjeru, gan stāsts par mākslinieka vientuļo eksistenciālo traģiku (fotosesija Jūrmalā), gan naivi smieklīgās, jo tik teatrālās Operas dzīves ainas - nekas jau, izrādās, nav mainījies!
Grāmatas pievienotā vērtība, bez šaubu, ir padomju eksistences reāliju enciklopēdisks apraksts - Daiga Mazvērsīte atklāj šo birokrātiski murgaino sistēmu bez klīrības, piesaucot rubļus, blatus un Zābera piedalīšanos partijas nomenklatūras un savu augsto aizgādņu rotaļās bez īpašas berzes. Šajā ziņā monogrāfija nav gluži «romantisks piemineklis» ģēnijam - moceklim, ja kāds savās iedomās ir būvējis šādu tēlu no Zābera. Brīžam grāmatu pat ir nepatīkami lasīt - vai tiešām «elks» bijis tāds knauzeris un visādu prozaisku sīkumainību apmulsināts? No otras puses, Mazvērsītes nolūks nav bijis arī provēt taisīt no Zābera infantilu ģēniju - bērnu, kas dzīvē neko nejēdza. Jēdza un kā vēl, kaut gan viņa vietā to darīt centās grāmatas visnesimpātiskākā un, jā, žēlojamākā varone - Zābera sieva Biruta, neizdevusies Operetes soliste (brīžam šķiet, ka Mazvērsīte pārāk nežēlo krāsas, lai šo būtni padarītu teju vai par monstru), kaut arī liecību, ka laimīgi sākusies laulības dzīve cieta fiasko, netrūkst. Bet tas jau, kā smejies, ir klasisks sižets.
Piebeigšu to savu sapni - jo, par laimi, «pēc Zābera» palicis visai apjomīgs ierakstu arhīvs. Zelta zirgs - psihedēliska diskorokopera Latvijas Nacionālajā operā. Pirmizrādē skatītāju tūkstoti pārsteidz tenors - jā, DJ miksēts muzikāls «konservs», kuram pa virsu repo Gustavo, Saulcerīte - Elīna Garanča, ja viņas balsij šī partija der, jo kā tēls - der ideāli. Saulcerīte, kas atmodina mirušo Antiņu - Zāberu, jo vox humana ir mūžīgs, nemirstošs skaistums un tik daudz jau to dziedāšanas ģēniju latvjiem nav. Vienīgi aranžēt Žilinska operu būs jālūdz, nu, Tiesto vai kādam Rufusam Veinraitam - ar Šekspīra sonetiem tika galā, tiks ar Raini ar. Un Daigai Mazvērsītei palūgsim recenzēt šo rokoperu!