Ir piepildījies sens sapnis par Piebalgu, un tagad viņai ir divas mājas, otra Jaunpiebalgā. Nesen muzeja vadītāja atgriezusies no Krievijas, kur uzplaucēts cits viņas sapnis - par Krišjāņa Barona muzeja izveidi Belgorodas apgabalā, vietā, kur savulaik 30 mūža gadus Dainu tēvs pavadījis, būdams mājskolotājs. Laiks jauniem sapņiem? «Sapņi piepildās, tāpēc ir jāsapņo! Varbūt ne vienmēr sapņi materializējas caur tevi, taču idejai jābūt. Jo nevar dzert ūdeni no glāzes, ja nav glāzes,» apgalvo Rūta.
Grāmata un puķīte
Ja Rūta Kārkliņa, kuras pedagoģiskā darba stāžs ir 43 gadi, paziņotu, ka galvenā viņas dzīvē ir pedagoģija un pēc tam tikai muzejs, tas, viņasprāt, skanētu izaicinoši. Liktenis licis aiziet no skolas, taču skolotāja viņa ir joprojām - paralēli darbam muzejā Valodu mācību centrā Rūta māca mūsu valodu ķīniešiem, japāņiem, ēģiptiešiem, krieviem un nebīstas teikt: «Esmu laimīgs cilvēks.»
Savulaik, kad vēl domājusi, ka bez skolas nekā cita viņas profesionālajā dzīvē nebūs, Rūta nejauši uzzinājusi, ka Raiņa vārdā nosauktajam Literatūras muzejam vajadzīgs zinātniskais līdzstrādnieks. Pieteikusies, un pieņemta. «Jau pēc dažiem gadiem man piedāvāja kļūt par darbinieci muzejā, kuru vēl veidoja,» stāsta Rūta. Viņa atbildusi tā laika parametriem. «Biju partijā. Partijā iestājos ļoti jauna. Mums Jūrmalā bija burvīgs, ļoti erudīts partijas sekretārs Oļegs Rudņevs - žurnālists, Ilgā ceļa kāpās scenārija autors. Meitenes burtiski ļima viņa priekšā... Man bija augstākā izglītība. Un biju precējusies. Arī pieredze darbā bija - viss, ko vajadzēja. Vēlāk uzzināju, ka par mani bija balsojusi Rakstnieku savienība, jo 1984. gadā kopā ar Saulcerīti Viesi, Gunāru Priedi, Juri Krieviņu devos uz Vāciju, uz pirmo pasākumu, veltītu Krišjānim Baronam.» Rakstnieku savienībā novērtējuši Rūtas spējas: «Viņi redzēja, ka esmu darba cilvēks, ne no kā nebaidos un ambīciju man nav.»
Vai laika gaitā muzeja vadīšana kļuvusi par dzīvesveidu? «Jā. Man muzejs ir rīti, vakari, naktis. Bet kultūra - lūk, tas ir dzīvesveids. Arī pedagoģija ir mans dzīvesveids. Tas ir darbs, kas prasa visu laiku izglītoties. Darbs, kas prasa ārkārtīgu toleranci.» Rūta nekaunina tos, kas nav pabijuši Barona muzejā. Katrs dažādi bez kaut kā iztiek. Viens iztiek bez kultūras, cits tomēr labāk bez maizes... «Esmu izaugusi ģimenē, kur liela nozīme grāmatām, kultūrai. Mammīte jau pirmās Latvijas laikos teica - lai cik grūti, bet uz galda vienmēr ir grāmata. Un puķīte.» Rūta uzskata - katram jādara tas, ko viņš var darīt, prot darīt un tik, cik var izdarīt: «Nevajag darīt pāri spēkiem. Bet izdarīt līdz galam. To cenšos mācīt saviem mazbērniem.»
Sirdī gandarījums
Tikpat garš stāsts, cik būtu stāsts par Barona muzeju Rīgā, Rūtai Kārkliņai ir arī par Dainu tēva muzeja veidošanu Krievijā. Īpašs stāsts, kurš realizēts, piedzīvojot emocijas, ko Rūta salīdzina ar laimes sajūtu, piedzimstot bērnam. Divtūkstoš kilometru attālajā Belgorodas apgabala Muhouderevkā viņa pirmoreiz nokļuvusi 1985. gadā. «Tur bija liels draudzības pasākums, kurā piedalījās fantastisks kolhoza priekšsēdētājs. Šķiroties viņš man teica: «Tu tik daudz stāstīji par Latviju, tev jāatbrauc un jāizveido muzejs.» Teicu - protams!»
1990. gada maijā Rūta Kārkliņa izlidojusi uz Krieviju atklāt muzeju: «Bijām pirmā delegācija jau no neatkarīgas valsts, kura devās uz Padomju Savienību. Ar Latvijas karogu, ar savu himnu. Mūs sagaidot, paziņa brīdināja, lai karogu neņemam laukā. Bija sapulcējusies visa apgabala vadība - prasīs, kur tad uz karoga vilnīši? Ko darīt? Gunārs Priede vienīgi noteica: «Kā teiksi, tā darīsim.» Jāsaka, man bija bail. Par tiem 30 cilvēkiem, kas bija kopā ar mani. Bet bija bail arī to neizdarīt. Paņēmām karogu rokās un nodziedājām Dievs, svētī Latviju!. Tagad tas karogs glabājas muzejā.»
Mūslaikos viņa uz Muhouderevku dodas ik pēc pāris gadiem, realizējot projektus par starpvalstu sadarbību un papildinot muzeja fondu. Viņa sajūsmināta par tur iekopto vidi, ainavu ar jauniestādītu kociņu parku, izveidotu bišu dravu un atzīst, ka sirdī ir gandarījums: «Tu redzi, ka tas, par ko esi sapņojis pirms 30 gadiem, ir piepildījies! Vēl man arī jāuzraksta grāmata. Par šo ceļu - kā ziņas par Barona gaitām tika meklētas XX gadsimta beigās. Jo esmu palikusi vienīgā no cilvēkiem, kuri to visu sāka.»
Patīk mācīties
Paralēli muzeja darbam Rūta Kārkliņa ne tikai pasniedz valodu. Arī projektu menedžmentu, psiholoģiju. 2002. gadā viņa pabeidza Latvijas Kultūras akadēmiju: «Studēju muzeoloģiju. Biju vecākā studente, un tikai viena pasniedzēja bija vecāka par mani. Angļu valodas pasniedzējs - divas reizes jaunāks! Man patīk mācīties.» Bilstu - ir gana daudz senioru, kuri vairs neuzdrīkstas nedz tiekties pēc jauniem apvāršņiem, nedz sapņot. Rūta stāsta: «Man ir fantastiska pieredze ar Krišjāņa Barona radinieci - māsas mazmeitu Sofiju Dravnieci, kura nodzīvoja 102 gadus. Aizbraucām pie viņas. Kā parasti runājām - kad beidzot pienāks labāki laiki? Sofija mierināja: «Neuztraucies, šajā dzīves laikā nebūs īpaši labāk. Bet, kad tavi mazbērni dzīvos, tad gan būs labi.» Un tagad, kad mani mazbērni lieli, es saprotu - ir pienācis laiks, kad faktiski nav ko čīkstēt. Daudzas lietas ir sakārtojušās. Tāpēc jāsapņo jebkurā vecumā.» Rūta uzskata - vecumdienās lielākā vērtība ir veselība. Un neatkarība. «Un vēl svarīgi mīlēt pasauli, mīlēt cilvēkus, kas ir blakus, nedarīt viņiem pāri. It visā, jebkurā ikdienišķā situācijā atrast skaisto. Domāju, ar gadiem esmu iemācījusies nebūt kašķīga. Tā ir tā vecuma prioritāte - ka proti paskatīties no malas un vairs neesi kategorisks, uzskatot, ka tev vienīgajam ir taisnība. Bet ir lietas, ko vēl varētu mācīties.»